Dzintra Sondore - Savu lomu advokāts

Jānis Rubļevskis (koko) // 2014. gada 26. oktobrī, 12:06 // #Grāmatas

Leons Krivāns

Bilde ņemta no Dailes Teātra lapas.

Ļoti sen nebiju lasījis nevienu biogrāfiju (ja pieci mēneši ir sen). Iepriekšējā bija par basketbolistu Kasparu, tagad pienāca kārta izlasīt par gan tautā, gan manis paša iemīļotu mākslinieku Leonu Krivānu. Es pieļauju, ka daudziem viņa uzvārds uz sitienu nešķiet nemaz tik atpazīstams, taču, tiklīdz paskatās uz bildi, tā visi atplaukst smaidā! Nu kurš viņu var nezināt?

Ja godīgi, tad grāmata stāvēja plauktā jau vairākus gadus. Ja pareizi atceros, tad es to spontāni (kā jau visas grāmatas) nopirku vienā brīvdabas tirdziņā, taču lasīšanai tā arī nevarēju saņemties. Un tad kādu dienu sieva paskatījās uz manu grāmatu kolekciju un pateica, ka viņai tur neesot, ko lasīt. Parakājos es nedaudz vairāk un izvilku šo. Pirmo reizi mana sieva pēc pirmajām 30 lasīšanas minūtēm ar patiesu entuziasmu sāka stāstīt par izlasīto. Tieši tad es sapratu, ka šī grāmata tiks ielikta manā sarakstā kā nākamā.

Ja godīgi, tad lasāmā satura nav nemaz tik daudz, bet tas nenozīmē, ka grāmata at to būtu kaut cik zaudējusi. Nieka 280 lappusēs, no kurām puse ir fotogrāfijas no aktiera profesionālās darbības un dzīves, ir ielikta patiesi apjomīga informācija. Varētu teikt, ka patrāpījusies autore, kas "nelej ūdeni", bet visu pieraksta lakoniski un saprotami. Arī intervētie cilvēki ir lakoniski - tā teikt, beidzot man patrāpījās grāmata, kur es novērtēju autora un intervēto cilvēku intelektu, izsakoties saprotami, bet ko var gribēt - viņi nav deputāti, bet aktieri, režisori un dramaturgi, kuru runātais sacītais ir jāsaprot.

Man nepatīk graut lasītāja prieku uzsūkt sevī svaigu informāciju, taču dažus pieturas punktus gribētos iezīmēt, jo šī (un, es domāju, arī daudzu citu) aktiera dzīve nebija nemaz rozēm kaisīta. Tad nu pa mazam kauliņam no visa.

Dzīve

Vai zinājāt, ka Leona pamatprofesija bija celtniecība? Ka viņš bijis santehniķis un metinātājs? Arī pēc tam, kad, uz neilgu laiku bija pārtraucis savas darba gaitas Dailē, viņš ir strādājis par mājas pārvaldnieku un pats nodarbojies ar labošanas darbiem? Tieši tā - viņš nav tikai aktieris, bet kārtīgs strādnieks, kurš nebaidās nedz no āmura, ne flīžu līmes. Ja nebūtu aktieris, viņš noteikti būtu celtnieks, bet dzīve visu iekārtoja tā, lai mums - skatītājiem - būtu vairāk prieka.

Valstij, protams, par to tik pat ļoti nospļauties kā par visu pārējo. Latviešiem ir ļoti daudz labu aktieru pensijas vecumā un mums par viņiem ir prieks, taču aktiera profesija nav nemaz tik viegla. Kāpēc viņi strādā arī ilgi pēc pensijas? Protams, ka priekam arī, bet grāmatā rakstīts, ka Leons savā aktiera karjeras laikā sev bija nopelnījis tikai 39 Ls lielu pensiju. Pastāstiet tagad man, kā var cilvēks ar tādu milzu pensiju nestrādāt?

Labi, ka apkārt jauka ģimene: saprotoša sieva, meitas, znoti un mazdēli, jo kas gan dzīvē var būt svarīgāks par mīlošu ģimeni?

Aktieris

Nezinu vai šo maz būtu jāraksta, bet... Kurš nav redzējis Kapteiņa Enriko pulksteni? Kurš nav redzējis Dāvanu vientuļai sievietei? Kurš nav skatījies vienu no pirmajiem latviešu (lai arī lokalizētu) seriālu Sirdsmīļā Monika? Pat tagad viņš ir vienīgais normālais aktieris Latvijā radītajos seriālos - Mieriņš Ugunsgrēkā (smejies vai nesmejies, bet pat epizodiskajā lomā viņš spēj sevi ļoti labi parādīt), ko nevar teikt par jaunajiem aktieriem.

Kas pie tā visa vainīgs? Nu laikam jau tas, ka Krivāns esot bara cilvēks un arī tas, ka Smiļģis bija izdomājis, ka Dailes teātrim nepieciešama spēcīga jauno aktieru maiņa. Tā tika izveidota Dailes teātra 3. studija, kura laikam ir viens no spēcīgākajiem šī teātra papildinājumiem visos laikos.

Man jāatzīst, ka neatceros, ka būtu redzējis kādu no TV Pirts raidījumiem, kas esot Krivānu padarījis vairāk par komiķi kā par nopietnu raksturlomu tēlotāju, bet jāatzīst, ka man trūktu viņa veselīgā humora. Tajā pašā laikā jāatzīst arī to, ka teātrī neesmu neko visai daudz ar Krivāna piedalīšanos redzējis. Varbūt tas ir tāpēc, ka esmu relatīvi jauns, tāpēc ar nožēlu jālasa bija Leona kolēģu, skatītāju un draugu atsauksmes par Kontrabasu, kas bijusi izcila monoizrāde (es gan tajā laikā biju tikai 5 gadus jauns un šaubos, ka dziļo jēgu būtu sapratis).

Un tagad par patīkamo: neatceros, kurš bija tas labdaris, kas man iešķieba biļetes uz Dzīvīte... Dzīvīte... Tagad, kad sāku par to domāt, tad šķiet, ka tas bija lugas autora Jāņa Jurkāna dēls Nauris (mans kursabiedrs), bet tas nav galvenais. Es ļoti labi atceros to, ar kādu sajūsmu es sēdēju burtiski divus metrus no aktieriem Dailes kamerzālē. Tā luga bija kaut kas īpašs vien tāpēc, ka spēlēja nepārspējams aktieru ansamblis un luga bija pārpilna ar tajā laikā svarīgām tēmām. Skatuve bija iekārtota tā, ka aktieri staigā tev tieši deguna galā. Skatītāju ir maz un sajūta tāda, ka tu sēdi mājās un aktieri ir tavi ģimenes locekļi, kas apspriež, apspēlē un izdzīvo mūsdienīgās problēmas. (Te atkal jānožēlo, ka es nezināju par otrās daļas iestudēšanu un to neesmu redzējis).

Šķiet, ka esmu uzrakstījis spilgtāko, ko man šī grāmata atsauc atmiņā, taču es aizskāru tikai nelielu daļiņu no visa tur aprakstītā, neaizskarot tādas lietas kā, piemēram, aizkulises, citu aktieru izjokošana, vistu zagšana, filmu uzņemšanas noslēpumus, rožu kalnus pie Ļeņina pieminekļa un daudz ko citu.

Grāmatai dodu 8 kokous no 10, bet nu vēl ir vieta otrai daļai, jo mākslinieka darbība ar grāmatas iznākšanas brīdi vēl nebūt nebija beigusies... Varbūt autore sasparosies :)

Komentāri

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.