Džeims Redfīlds - Šambalas noslēpums: vienpadsmitās atklāsmes meklējumos Jānis Rubļevskis (koko) / 09.10.2015. 11:17 / #Grāmatas / 0 komentāri
Es nevaru atvairīt grāmatu, ja tās nosaukumā ir ietverts vārds "Šambala". Esmu par šo vietu lasījis daudz un dažādas lietas, tāpēc ņēmu un nopirku, lai paskatītos, ko tad jaunu uzzināšu šoreiz.
Gramata ir ļoti ezotēriska, tāpēc tiem, kas ir ļoti skeptiski noskaņoti, neiesaku lasīt vai iesaku lasīt tīri kā piedzīvojumu romānu, jo tāds tas tiešām varētu būt.
Grāmatas autoram šī nav pirmā grāmata (to izsaka jau tas vien, ka apakšnosaukums ir Vienpadsmitās atklāsmes meklējumos). Diemžēl iepriekšējās Redfīlda grāmatas neesmu lasījis un nemācēšu par tām spriest. Iespējams, ka es nekad vairs arī neko no viņa darbiem nelasīšu, jo speciāli meklēt netaisos, taču nevaru teikt, ka šī bija aplam slikta.
Visas grāmatas gaitā caurstrāvo tāds ļoti liels pozitīvisms. Domāju, ka katrs no tās var paņemt kaut ko labu, piemēram, paņēmienus kā sevī vairot pozitīvismu un izskaust dusmas, kā arī mēģināt ar šo pozitīvismu ietekmēt apkārtējos cilvēkus. Šī sižeta daļa man ļoti patika un to varētu pat ik palaikam pārlasīt, jo, lasot šo grāmatu, es patiešām biežāk piedomāju pie tā, lai nebūtu dusmīgs un lai neraidītu apkārt negatīvo enerģiju - lai manas domas būtu jaukas, mīkstas un pūkainas.
Tagad sākas nereālā daļa - tas, ko es saucu par šādu grāmatu paradoksu. Vienkmēr ir kāds, kas meklē atbildi uz svarīgu jautājumu vai meklā mistisku vietu. Vienmēr ir kāds, kas šo atbildi zina vai spēj parādīt ar pirkstu vietas virzienā, bet nevienam to nestāsta, jo tas esot lielum lielais noslēpums. Vienmēr autors pie atklāsmes, vietām, cilvēkiem un darbībām nonāk, jo viņam uzticas. Un, protams, vienmēr viņš par to saraksta grāmatu un izpļurkst visai pasaulei. Un kā tagad lai es ticu tam, ka ir cilvēki, kas glabājuši noslēpumu tūkstošiem gadu, vienam tirliņam to izstāsta un ļauj to padot tālāk? Jūs teiksiet - pasaule mainās un tā ir jāpieradina pie garīgajām vērtībām un tagad ir laiks šos noslēpumus visiem izstāstīt? Nu nu... Pastāstiet vēl kaut ko interesantāku!
Kaut kādas jaunas vēsmas (spekulācijas?) gan man grāmata sniedza. Nevienā citā vēl nebiju lasījis, ka šambala ir vieta, kur cilvēki ar savu garīguma spēku spēj uzturēt patīkamu klimatu, kur viņi ar savu prātu spēj materializēt visu nepieciešamo, piemēram, drēbes, ēkas un līdzīgi, ka viņi spēj teleportēties utt. Un tas viss sabrūk, kad blakus parādās ļaunums. Laikam jau teleportācija bija tā, kas viņiem palīdzēja no aukstajiem kalniem bez drēbēm tikt kaut kur siltākās zemēs. Bet nu beigšu zākāt - ir lietas, kurām es spēju noticēt, bet ir lietas, kurām es akli neticu. Varbūt nav pienācis vēl laiks... Varbūt arī nepienāks.
Grāmatu vērtēju ar 7 kokoiem no 10. Lielākoties par to, ka tā man lika aizdomāties par pozitīvisma uzkrāšanu sevī, nevis par kopējo sižetu, kas tur aprakstīts.