Kāpēc ir tā, ka, izvēloties filmu, ko skatīties, parasti meklēju kaut ko vieglu, piemēram, komēdiju vai asa sižeta filmu, taču nekad pēc šādām filmām nav tāds gandarījums kā pēc normālas drāmas?
Visus jautājumus var pagriezt tā, lai tie būtu retoriski.
Kāpēc drāmas ir daudz labākas kā komēdijas un bojeviki? Kāpēc pie tām ir daudz vairāk piestrādāts?
Tas ir tādēļ, ka skatoties drāmu to domā līdzi, izjūti tur notiekošo situāciju. Bet skatoties bojeviku vai komēdiju tu pilnībā atslēdz savas smadzenes un pēc filmas noskatīšanas tu pat nevari īsti pateikt, kas tur notika.
Neuztraucies, es te pāris dzejolīšus sarakstīju sestdien, tikai tie nav domāti publicēšanai...
Un nē - EMO es neesmu un nebūšu... Bessī man tā fričene un raudāt ar man nepatīk :D
"pāris dzejolīšus sarakstīju sestdien, tikai tie nav domāti publicēšanai..."
un
"EMO es neesmu un nebūšu"
Ir tas pats, kas
"vakar nopeldēju 2.5 km"
un
"peldēt nemāku un nekad nemācēšu"
:D
Tas, ka raksta dzejoļus, nenozīmē, ka ir EMO. Un nē - dzejoļi nebija par mīlestību ;)
Pie tam, Ziedonis nu nemaz pēc EMO neizskatās. (tas ir mans arguments) :D
Drāmas ir vairāk balstītas uz cilvēkiem, un to savstarpējām attiecībam, izjūtām. Tāpēc tas ir kaut kas atmiņā paliekoš, kas pārņem mūs ar emocijām. Loti bieži tur ir saskatāma reālā dzīve, pat situācijas, kādās paši esam bijuši. Tas ļauj iedziļināties un izdzīvot līdz. Komēdijas - parodijas par visu iespējamo un nesiespējamo. Un asa sižeta - vairāk fantastika, pārspīlējumi...sviesc. Mēs izvēlamies to, kur nav jaiedziļinās, un jadomā līdz.
Tas ir retorisks jautājums, ne? :)