Mana māte ir atradusi baigi labo fīču, kuru, protams, neviens cits, izņemot mani, nebija spējīgs atkost (leju, ka maz neliekas - visi to zina). Un tātad, bieži vien viņa saka:Aizej pie pirts, paņem lejkannas, atnes no dīķa ūdeni un palaisti tomātus.
A ziniet, tas ..uzticēt uzdevumu.. skan tik cēli, ka lielākā daļa mūsu ģimenes to arī tā bez ierunām mēģina izdarīt (protams, par šo tēmu neemsu ar pārējiem ģimenes locekļiem daudz runājis, jo bail, ka patiesībā viņi to dara tikai tāpēc, lai nesanāktu konflikts)...
Tikko pēc kārtējās šitādas reizes es mammai pateicu:
Nu nu, atkal gribi komandēt?Ziniet, viņa uzreiz tā arī to uzdevumu nepateica. Nācās pierunāt.
Par ko tas varētu liecināt? Nu man jau liekas, ka par to, ka viņa tomēr reizēm saprot, ka sāk komandēt par daudz :D A ko tu mīļās māmiņas labā neizdarīsi? A, ko, a?
Haha, man šitais pats ir ar tēvu, kurš saka: "nu mēs varētu nomizot kartupeļus" - ja ir slikts garastāvoklis, tad var sanākt sakašķēties šitās 'sociālo dzīvnieku demokrātijas' dēļ : - D