Dena Brauna "Ciparu cietoksnis"

Jānis Rubļevskis (koko) // 2012. gada 6. februārī, 8:03 // #Grāmatas // 2 komentāri 

Reiz man kāds stāstīja (ja nemaldos, ka tas bija Matīss), ka "Ciparu cietoksnis" esot Brauna labākā grāmata arī pēc tam, kad viņš izlasījis "Davinči kodu". Nu ko... Kādus 5 gadus dzīvoju ar šo ticību, līdz kādu dienu man iemeta ar šo grāmatu [lasīt: iedeva šo grāmatu].

Pēc tam, kad biju izlasījis brauna pēdējo gara darbu: "Zudušais simbols", kura subjektīvi negatīvo aprakstu var palasīt arī te, biju gaidījis kaut ko mega labu, lai spētu atgūt ticību skaistajam, bet kā tad bija patiesībā?

Nedaudz par grāmatu: ir mega liela aģentūra, kas šifrē vaļā datu plūsmu internetos, lai apkarotu terorismu. Viņi uztaisījuši mega krutu superdatoru, kas spēj brūtforsīgi (metode, kad pārlasa visus simbolus, lai atrastu paroli un katru kombināciju pārbauda) atlauzt vaļā dajebkuru paroli maksimums 3 stundu laikā (ar dajebcik bitiem nokodētu). Sēž visi un no prieka sit plaukstiņas (vai arī plaukstiņās - kā nu kuram ērtāk) un priecājas par to, ka visa pasaules informācija ir viņu rīcībā, bet tad...

Tad kāds mega ģēnijs piespiež vadītājam ielaist sistēmā "neatlaužamu programmu", kas... (šito es noklusēšu).

Darbojas: kārtējā krutā mega gudrā džuse, kas ir kriptogrāfijas guru; viņas draugs - universitātes pasniedzējs un megadaudzu valodu un dialektu pazinējs (poligloti nobāl viņa priekšā); viņas megakrutais šefs, kas veltījis visu dzīvi tikai un vienīgi savas valsts patriotismam un aizstāvībai (un paslepus arī klusai mīlestībai pret šo kriptogrāfi, kuru grib ievilkt gultā un izmīlēt līdz mūža galam); un vēl pāris džekiņu, no kuriem daži ik pa laikam nomirst.

Un tā - mega krutais šefs aizsūta pasniedzēju uz spāniski runājošu valsti (grāmata vairs nav pie manis, tāpēc valsti esmu piemirsis) pakaļ MEGAKODERA mantām, jo megakoderis ir nejauši nomiris (vai arī nemaz ne tik nejauši). Starp viņa mantām jābūt arī atslēgai uz neatlaužami nokriptēto programmu. Tikmēr visi pārējie (arī mazie spēlētāji) meģina atlauzt šī megakodera radīto algoritmu.

Ja godīgi, tad līdz pus grāmatai tā arī nekas nenotika. Patiesībā visā grāmatā ir aprakstīta tikai pusotra diena, bet ne par to ir stāsts. Vēlāk viss ritinās vaļā pat ļoti smuki, bet šī bija trešā grāmata no Dena Brauna, kuru es vispār savā mūžā esmu izlasījis un esmu nolēmis tuvākajā nākotnē ar viņa grāmatām laiku vairs neizniekot, jo manī parādījās tāda deizī vū (deja vu). Redziet - visās līdz šim lasītajās grāmatās ir viens sižets, tikai mainās darbojošo personu vārdi un reizēm ir iepīta reliģija, bet reizēm nav. Tā arī šajā grāmatā pēdējās sekundēs viss atrisinās, visi ļaunie vai arī pusļaunie nomirst un divi labie, kas (kaut kādu megasakritību dēļ) ir sieviete un vīrietis, laimīgi paliek kopā. Un tas nav viss... Šis nekam nederīgais vīrietis, kuru medī kāds slepkava, kā vienmēr, izdzīvo pat tad, kad slepkava vēsā mierā ir nokillojis daudz stiprākus vīrus.

Ja jābūt pilnīgi objektīvam, tad grāmatai dodu 7.5 kokous no 10, bet tas gadījumā, ja no Brauna iepriekš nekas cits nebūtu lasīts. Ja ir lasīts, tad... Nu tad ir sajūta, ka pārlasa kādu no iepriekš lasītajām grāmatām, bet vienalga iesaku izlasīt. Bija daudz labāka par "Zudušo simbolu".

Komentāri

Šī bija pirmā Brauna grāmata, ko lasīju. Un teikšu godīgi - ļoti patika :) Vēl no Brauna patika Maldu Zona (manliekas, ka tas bija Brauns..).

Es dotu 8.5 kokous no 10 :)

Es teiktu, ka Ciparu cietoksnis ir vājākā DB grāmata. Maldu zona noteikti ir labāka.

Paud savu subjektīvo viedokli:

Visi lauki (izņemot interneta vietni) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.