Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Ja esi neticīgais, tad pievienojies Dena datiem (nezinu, kā labāk notulkot), bet es tev neiesaku to darīt... Es pastāstīšu kādu stāstu. Tas notika ar mani... Tas notika vēl pavisam nesen.
Kā jau katru piektdienu pierasts, devos projām no darba, atsveicinājies no saviem kolēģiem un, protams, "nolicis gulēt" arī savu darba datoru. Paskatījos apkārt... Vēl pāris datori ieslēgti, bet, gan jau tos arī kāds izslēgs... Noglaudīju vel monitoru (ar mitro salveti) un devos tusēšanas gaitās, pateikdams vien: "Tiekamies otrdien, jo pirmdiena taču ir brīvdiena!"
Diemžēl paspēju nedaudz saslimt nedēļas nogalē (sakarā ar lieliem pārdzīvojumiem un cilvēku pozitīvi negatīvo ietekmi uz manu fiziski garīgo būtību kā tādu), līdz ar to otrdien paziņoju, ka darbā nebūšu...
Un tad tikai sākās. Datori, kurus mocīt sākuši jau pirmdien (itkā viņiem brīvdiena nepienāktos?), izdomāja saslimt kopā ar mani. Domāju, ka tas ir tikai tāpēc, ka es esmu vienīgais, kas ar viņiem parunā un uztur kaut kādu fizisku kontaktu, paurķējot kārdreiz ar skrūvjgriezni, parunājoties (pārsvarā caur regedit piedāvāto interfeisu), reizēm pat nomainot kādu locekli un kādu piespraužot klāt. Es jūtu, ka birojā viņi mīl tikai mani, lai arī reizēm ir tik pat neparedzami kā sievietes, tomēr viņi mani mīl.
Kāpēc tā? Es šodien atnācu uz darbu joprojām nedaudz apslimis. Kolēģi sāka stāstīt, ka neiet tas, neiet šitas, bet, pēc mīļas aprunāšanās, man tomēr daudz kas aizgāja. Piemēram, vienam kolēģim esot šīs divas dienas negājis printeris. Piegāju pie viņa datora un saku, ka dators vienkārši viņu nemīl. Neko "tricky" nedarīju. Nospiedu Ctrl+p -> Enter (kombinācija atver printēšanas dialogu un izprintē visu dokumentu). Un, vai ziniet, man viss izprintējās. Es pat neko nedarīju, lai stipri kādu pierunātu.
Toties dažām perifērijām un datoriem, tā pat kā man, joprojām ir neliels klepus un iesnas, tā, piemēram, internetam iet tikai lejuplāde un gandrīz nemaz augšupielāde, daži datori atsakās strādāt ar atsevišķām programmām, bet mans mīļais datoriņš vairs neredz citu datoru vārdus tīklā. Viņš ir tā kā puskomā, aizmiglotām acīm. Nākas skaidrot ar skaitļu virkni citu datoru atrašanos (domāta IP). Man šķiet, ka Kārlis (mans darba dators) izveseļosies tikai kopā ar mani.
Esiet, lūdzu, mīļāki pret šiem mazajiem citplanētīšiem! Labi?
He he :) Ne gluži. Es neuzskatu, ka akmenis ir dzīvs un nedomāju, ka datoram ir dvēsele, taču tuvu animimam mans domu lidojums panē, tas gan! :)
Animisms.
ir gadījies dzirdēt, ka tehnika esot arī greizsirdīga, ja ejošas ierīces klātbūtnē saslavē kādu citu, tad pirmā nereti pēkšņi sāk niķoties, bet tā jau tāda mūsdienu foklora.
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.