Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Būs neliels spoileris, jo taisos galvenos mirkļus atstāstīt - tā teikt - 900lpp piecās sekundēs.
Pateicoties Dainim, pateicoties kuram tiku pie daudzām ļoti labām grāmatām. "Davids Koperfilds" ir viena no tām. Grāmata ir izdota 1954. gadā, tāpēc valoda ir īpaši patīkama lasīšanas cienītājam.
Esmu pa ausu galam kaut kur dzirdējis un ar vienu aci kaut kur lasījis, ka šī grāmata balstās uz paša autora dzīves gaitu. Man pat ir aizdomas, ka tā tiešām arī ir, bet par visu pēc kārtas.
Sākšu ar to, ka šī 889 lappuses biezā grāmata satur sevī aptuveni 1600 lappues mūsdienās izdoto grāmatu, jo fonts ir itin mazs, atstarpes starp rindām ir minimālas un arī lapas ir ļoti lielas, tāpēc grāmatu lasīju gandrīz pus gadu (piecas dienas vēlāk būtu sasniedzis tieši pusi no gada). "Kāpēc tik ilgi,"" jūs jautāsiet? Nu tāpēc, ka grāmatu līdzi stiept negribējās tās svara dēļ. Reizi pat deguns uz nedēļu bija zils, jo aizmigu un grāmata uzkrita uz sejas (tāda ir tā sūrā grāmatu tārpa dzīve).
Pati grāmata ir par Davidu (ja vēl nesaprati). Viss sākas ar viņa tēva nāvi un viņa dzimšanu, kur starp abiem notikumiem ir tikai dažas dienas... Tāda sajūta, ka nabaga cilvēka dzīvei uzreiz tiek uzlikts melns zīmogs un no nelaimēm viņš prom netiks, taču pats puisis ir ļoti pozitīvs, jo ap viņu vienmēr ir daži mīloši cilvēki.
Tā kā tēvs agri miris, māte apprecas ottreiz. Otrais vīrs ir totāls svimpis un ir tāda sajūta, ka Davidu vienkārši necieš. Tik pat liela maita ir viņa māsa, kas uzņēmusies šefību par māju. Tā nu Davids tiek nosūtīts uz stingra režīma skolu, kur iepazīstas ar jauniem biedriem. Viņam ir paveicies ar to, ka pa kluso daudz lasījis, tāpēc internatā var atstāstīt grāmatas pārējiem, par ko nokļūst lielā cieņā.
Skolas laiks nav ilgs, jo nomirst Davida (nemas ar ne vecā) mamma un viņa mazais brālītis (pāris mēneši). Protams, pie visa vainīgs ir "jaunais svimpis", bet kuru tas interesē? Davids tiek nosūtīts darbā uz kādu firmu.
Darba apstākļi ir nepaciešami, taču Davids dzīvo pie kāda Cilvēka, ar kura ģimeni sadraudzējas. Protams, šis cilvēks ir parādos līdz ausīm un viss ir atkal pakaļā.
Kad mazais zēns vairs nevar izturēt, viņš aizmūk no darba un cilvēkiem, lai dotos meklēt savu krustmāti, par kuru atcerās tikai bargus nostāstus.
Krustmāte tiek sasniegta un nostāsti ir patiesi, bet jaunais cilvēks spēj atmiekšķēt viņas dvēseli. No šī brīža Davidam sākas jaukāki - daudz patīkamāki - laiki.
Garš stāsts īss (long story - short), Davids iemīlas vienā, tad otrā, tad trešajā, tad viņa krustmāte bankrotē, viņš sāk aktīvi rukāt, apprecas ar smuku, bet muļķu meiteni, meitene nomirst pēc pāris gadiem, puisis atjauno mīlestību ar vienīgo, kuru vienmēr ir cienījis un mīlējis. Beigās ir bērni, māja un visi ir laimīgi.
Ko man daudz teikt - grāmata interesanta, bet gausi lasās. Es stāstījumā izlaidu (apzināti) pašas interesantākās vietas, lai tiem, kas nav lasījis, nesačakarētu prieku.
Jānobriest uz 19. gs. naivumu, kas grāmatā ir pār pārēm, bet tāpēc nesačakarē stāstījumu... Tas viss tur normāli iederas - nu gluži kā Robinsonā Kruzo.
Grāmatai dodu 8 kokous no 10. Būtu vairāk, bet likās dikti izstiepti, jo lasījās pat lēnāk kā Dons Kihots, bet iesaku izlasīt visiem, jo grāmata ir par to, ka pat no lielākajiem sūdiem var iziet dzīvei cauri un beigās normirt laimīgs.
Būs jāpalasa
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.