Atvasara Jānis Rubļevskis (koko) / 24.09.2006. 18:36 / #Dzīve / 2 komentāri
Nu tad tā... Saturās... Kam slinkums, tas, protams, var arī nelasīt... Vienīgais, turpinājumā ir arī bildes, tās gan var paskatīties... Būtībā stāsts būs par to, ka biju aizbraucis beidzot pie vecākiem un negribēju braukt nemaz atpakaļ... Kā nu es tur atpūtos, mēģināju veseļoties utt...
Un tātad... Ar veselību ir tā, ka jūtos labi, taču klepus nav nekur pazudis... Šaize... Un tāda sajūta, ka netaisās nemaz arī pazust.. Nu redzēs kas un kā... Varbūt kādreiz tikšu uz pekām... Galvenais ir ticēt :)
Būtībā... Pamatus atveseļosanās procesam ieliku - nomierinājos garīgi (nu vismaz daudz maz nomierinājos)...
Tā kā mājās aizbraucu piektdien vakarā, tad uzreiz gāju gulēt (relatīvi uzreiz - nu apmēram kādos 22:30 es jau sutu)... Pamodos tikai nākamajā dienā ap 11:30... Tieši tā - tur es guļu kā nosists...(fak kaut kas nav ar spiedieniem... tikko pa degunu asins sāka tecēt... ša būšu atpakaļ)...
Un tātad - ir iesākusies atvasara... Dienas nenormāli siltas... Saģērbos un izskrēju laukā ar fociku ķert mirkļus (patiesībā ķēru ābelīti nevis mirkļus)... Skaista, maza jauka un nenormāli ražīga.
Sapratu, ka slimība nekur neliksies un varu mierīgi iet palīgā fācim, lai paelpotu svaigu gaisu un nedaudz fiziski pastrādātu... Tā mēs patīrījām no kokiem grāvi, jo drīzumā tur paredzēts veidot dīķi (lielu)... Īpaši nepārcentos, lai nesasvīstu par daudz un nesaķertu plaušu karsoni vai kādu citu Grifilisa paveidu... Māmiņa pa to laiku izmazgāja manas lupatas un vakarā tās gludināja... Tajā brīdī dabūju norauties... Viņa pamanīja to pašu, ko es pirms kāda laika, respektīvi, biksēs aizmugurējās kabatās vairs neko nevar likt iekšā - krīt laukā viss... Padilušas arī nežēlīgi... Atkal jau ausīs skanēja: "Ne jau par tevi padomās, ka tu lunis, bet par mani, ka nevaru tevi apģērbt!"... Tas nekas, ka esmu patstāvīgs jau diezgan padaudz gadus un naudiņu pelnu pats... Nu ko - nolemts darīts - no rīta maucam kaut kur, kur kaut ko pārdod, lai mātes gādīgajā pavadībā nopriktu kaut ko, kas ir kājās velkams un nav apskrandis...
Gulētas 10 stundas... Ceļamies, veļamies... Iebraucam vienā bodē - tur es nosmādēju visu uzreiz... Tad iebraucam otrā bodē... Nosmādēju vienas, bet tad atrodu otras, kas ir uz mata tādas pašas kā manas vecās, tikai citā krāsā, bet nu izmērs, šuvums, ērtums un viss pārējais sakrīt... Ņemam...
Diena labi sākta un ātri viss padarīts... Fācis ierunājas: "Aizbrauksim mājās, tad es aizlaidīšu uz mežu sēnēs." A ko ta es? Kas es ļevijs? Es saku, ka neesmu bijis sēnēs jau vismaz 4 gadus, tāpēc gribās arī pablandīties pa mežu un kaut ko palasīt...
Nu vienkārši perfekts sēņotājs - austiņās skan tas pats labais trance, ambient, chillout un to savstarpējie remixi, uz pleca fotoaparāts un rokā spainītis, kur likt elītas sēnes... Fācis jau nopriecājās, ka dēls viņā padevies un lasa ļoti tīri un tikai elīti :D (he he he - prieks un gods)...
Un tātad - jūsu apskatei pūpēži... Šamos ēst nevajag, bet skaisti nu bez gala
Šķērsām sametusies Sarkangalvīte jeb Apšu beka - pirmā elītā sēne, kuru šoreiz atradu.
Nu un kas tad tas? Otrā elītā sēne - baravika:
Neēdama, bet apbrīnojami skaista ir Mušmire, kas simulē vāju radību un lēnām tiecas uz augšu debesīs... Ak tavu daiļumu, ak tavu postu (lai gan stāsta, ka briežiem jamās ir zāles):
Neiztikt, protams, arī bez atvasaras patiesajiem vēstnešiem - zirnekļu tīkliem... Tie ir visur un pār pārēm... Ej caur mežu vai caur pļavu - ieskaus tie tevi biezā segā un skat, varbūt pat netiksi ārā... Un liela, trekna zirnekļmātīte līdīs tev virsū un.... Aizrāvos?
Svaigais gaiss man nedaudz sareibināja galvu... Pēc pārrašanās mājās likās, ka nu jau diena ir pavadīta, bet še tev nu bija... Vēl tikai knapi 12:00... Nu ko - ķēros pie fiziskās atpūtas - pie malkas vešanas... Nedaudz iesvīdu, bet nepārcentos...
Tad tusiņš, paēšana, sulas iedzeršana un beidzot (drīzāk gan - vai tad tomēr vajag :/?) ceļš uz Rīgu...
Interesanta tēma mums pa ceļam panesās... Aizsākās ar to, ka sākām runāt par elektroniskajām atslēgām (pamatā par atslēģām ar elektročipiem)... Es, kā tehnoloģijām tuvāk būdams, sāku stāstīt, ka ASV zinātnieki izdomājuši šūt čipus iekša cilvēkā un tad nu ar to čipu slēdzas vaļā mašīna, māja un vēl sazin kas... Pie tam amerikāņi to atbalsta (nezinu kur, bet kaut kur kaut ko tādu es biju lasījis)... Tad nu doma kāda - mēs tak latvieši... Nu nav normāli šitā čipot sevi - tomēr svešķermenis... Varbūt labāk ēst to čipu... Zin, katru dienu pa čipiņam... Bet tad jau 2 problēmas! Pirmkārt, var gadīties, ka sagribās kakāt, pirms tu nokļūsti mājās... Un, otrkārt, var gadīties, ka tavi čipi beidzas un tu nejauši sarijies sievas (draudzenes, brāļa, tēva, mātes, dajebkuracita) čipus... Ļauni... Vai nu vadā līdzi maisiņu ar sūdiem, kur pēc idejas jābūt čipam, vai arī braukā ar svešu mašīnu, jo savējā netiec...
Nu jau laikam svaigais gaiss panesa uz nelabām tēmām... Pateikšu tikai vienu - Rīga nav tik laba kā lauki... Tikai te ir tik daudz mīļu cilvēciņu, ka nu nez kā būt... Laikam jāpārceļas uz laukiem un vienmēr, kad kāds mīļš cilvēciņš grib satikties, vienkārši jāsauc viņu pie sevis vai jābrauc vien ciemos... To tak var izdarīt! Ne?