Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Mana sieva vakar ierunājās par to, ka Jānis Šipkēvics jaunākais publicējot tādu kā savējo dienasgrāmatu (piedodiet, bet neesmu meklējis un skatījies/lasījis). Akurat tajā brīdī es nodomāju, ka patiesībā tieši tā mans blogs arī sākās - es rakstīju par to, kas ir ļoti aktuāls manā dzīvē... Tad nu cerēsim, ka man būs entuziasms atklāties neregulārajam lasītājam daudz biežāk kā es pats spēju iedomāties varam...
Tur lejāk tad vairāk...
Cilvēki man tuvākā vai nedaudz attālinātākā paziņu lokā pēdējos mēnešos ir redzējuši, ka es pētu jaunas iespējas. Jā - bija tāds brīdis, bet tagad esmu sapratis, ka uzņēmuma vadība nav gluži vienaldzīga, tāpēc pagaidām vairāk jaunu darbu īpaši nemeklēju... Es zinu, ka jums gribētos uzzināt vairāk, bet tad sanāktu pārāk daudz burtu, lai mūsdienu vecatne spētu to izlasīt.
Ir tik daudz izmaiņu, ka gribu nedaudz vairāk miera, bet ne visi man to atļauj. Arī šodien sapratu, ka esmu vajadzīgs daudz vairākiem, kā tie vairāki man... Tad padomāju un sapratu, ka tas strādā abos virzienos... Reizēm grūti izdabāt visiem, bet vēl grūtāk pateikt, ka gribi, bet nespēj... Tie, kas lasa - var par to padomāt. Tie, kas prasa... Nu tie arī ir forši, jo māk pagaidīt.
Nē nu... Pa visu vasaru neesmu noķēris neko ne tuvu tik lielu cik Aspiks vakar (viņš piedalījās makšķernieku sacenēs Lielupē). Dīvaini, bet mani tas pat neuzmundrina, jo šovasar makšķerējis esmu diezgan maz. Es "vasaras" vidū kopā ar ģimeni atpūtos Usmas ezera krastos un tad kādu "brīsniņu" paciemojos Sēlijas smukākajos apvidos - Bebrenē. Ja pa vidam nebūtu jābrauc uz Rīgu, tad laikam būtu pavisam labi atpūties.
Kā jau minēju, sieva iedvesmoja uz to, ka pierakstīt dienas, divu vai pat nedēļas notkumus, būtu itin forši. Es laikam vairāk to rakstu sev, bet varbūt arī bērniem.... Īstenībā rīt sākšu visu bekapot, lai būtu arī mazmazmazbērniem.
Nedēļa diezgan aktīva - darbā mēginu sakārtot projektus, kas bija iepriekš un, kas atnākuši restrukturizācijas procesā (uzdzemdējām arī vienu jaunu). Nav viegli, jo pašlaik esmu nu jau 13 programmētāju vadītājs un tie nabaga pieci QA speciālisti brīdī, kad trīs no viņiem ir atvaļinājumā, netiek galā (nevaru neko pārmest - ceru uz drīzu pieaugumu, jo programmētāji ir monstri).
Mēģināju atmest vienu no hobijiem - teātri, bet Neimanis mani nelaiž vaļā... Viņi ir tik labi, ka grūti atteikt.
Rīt darba diena ar potenciālām pārmaiņām izstrādes procesos, bet tas vairs nebaida... Vairāk baida tas, ka tās pārmaiņas varētu kavēt attīstību, bet tam jau mēs domāti, lai izaicinātu, mainītu un uzlabotu! Vai ne?
Nākamie būs sakarīgaki - šis tāds ievads un cerība, ka man būs entuziasms turpināt.
Ja gribi morāli atbalstīt, tad komentē. Ja kaut kas sāp, tad arī komentē - es izfiltrēšu un mēģināšu palīdzēt.
Šodien kārtējo reizi nobaudīju Piebalgas Tumšo lux, kas ir ļoti gards (nav reklāma un nav apmaksāta)...
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.