Šī lapa tev iespraudīs cepumus. Tu paraksties uz šo:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
4. Google analītikas sekošana.
Nelielai atkāpe: biju es nolēmis pierakstīt savas atmiņas un apkopot no tām tādu kā grāmatiņu, taču steigā nepietiek laika, lai to visu daudz maz kvalitatīvi izdarītu, tāpēc es nolēmu to, ko uzrakstu, publicēt arī šeit - varbūt tas dos man vismaz nelielu motivāciju pierakstīt vairāk. Iespējams, ka vecumdienās pašam arī būs interesanti palasīt to un salīdzināt. Esmu pārliecināts, ka visinteresantāk būs tiem, kas auga kopā ar mani. Šoreiz mazais ievadiņš.
Esmu bieži aizdomājies par to, kas tad īsti ir atmiņa? Nu kā tie neironu tīkli un procesi mums atgādina tik spilgti par lietām, kas bijušas? Un pat trakāk - kāpēc tā nokrāsa ir bieži savādāka? Kāpēc cilvēkiem tā zāle bērnībā vienmēr ir bijusi zaļāka? Kāpēc tie vecie laiki bija foršāki? Un vispār, kas toreiz bija labāk un kas bija foršāk?
Tā atmiņa tāda dīvaina lieta - cilvēks mēdz distancēties no sliktām lietām un piepušķot labās. Beigās uz atmiņām balstīts stāsts var sanākt tikpat fantastisks kā fikcija. Viens bērnībā piemidzis sapņoja par citplanētiešiem un tie viņu apciemoja, kādam citam rupjmaize ar cukuru un ūdeni pārvērtās par baltmaizi ar medu. Tas koks, kurā uzkāpām, bija vismaz trīs reizes augstāks mūsu galvā nekā patiesībā bija. Vajadzīgs tikai laiks un pat ne vēlme, lai bijušo padarīt jaukāku un drausmīgo aizmirstu pavisam.
Tā arī man - bērnība ir saistīta ar daudzām un dažādām atmiņām, kuras es atceros ne tikai tāpēc, ka patiešām atceros, bet arī tāpēc, ka kāds ir pastāstījis savu versiju un manas smadzenes to ir pieņēmušas, piepušķojušas un nolikušas attiecīgajā atmiņu plauktiņā kā patiesas.
Zini, man bērnībā krāsas bija gan spožākas, gan arī vairāk ar tādu sēpijas nokrāsu. Nu laikam jau seno filmu un fotogrāfiju iespaidā.
Ja tu, cienījamais lasītāj, zini, ka es stāstu to, kas patiesībā nenotika, tad te nu būs viens no trim variantiem: es meloju, tu melo vai (un šis trešais ir daudz ticamāk) mēs abi atceramies tā, kā mums vairāk gribētos atcerēties, tāpēc lasi un priecājies vai dusmojies, vai pasmejies par manu fantāziju.
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.