Aleksandrs Grīns - Zemes atjaunotāji Jānis Rubļevskis (koko) / 12.10.2015. 13:18 / #Grāmatas / 0 komentāri
Kurš nav lasījis Nameja Gredzenu? Es to izlasīju kādā 5. klasītē un man patika. Zemes atjaunotāji ir tieši par to pašu laiku, bet nedaudz no cita rakursa. Arī šī grāmata man ļoti patika.
Pie grāmatas tiku pavisam nejauši, kad sievas māsa man to iedeva ar teikumu: "Man šitādas nepatīk!". Ieraugot, ka tas ir viens no latviešu labākajiem rakstniekiem, bez lielas domāšanas bāzu vien ķešā.
Darbs ir sadalīts divās grāmatās, kas ir arī ļoti loģiski, jo ataino divus dažādus, bet lielus posmus, taču rakstības stils abās grāmatās nemainās, kas mani ļoti iepriecināja. Jāsāk jau ar to, ka, iespējams, jaunāka gada gājuma cilvēkiem būtu jāņem rokā pat skaidrojošā vārdnīca, jo ir ļoti daudz tādu vārdu, kādus mūsdienās vairs nelieto, jo tie ir aizstāti ar jauniem vai nelieto tāpēc, ka vairāk tādus priekšmetus mēs dzīvē neizmantojam, taču lasīt ir prieks. Jau pirmajās nodaļās pieķēru sevi pie domas, ka lasu kā dzeju nevis kā romānu, jo tēlainība ir tieši tik augstā līmenī.
Otra nozīmīga lieta ir tā, ka katra nodaļa sākas ar dabas atmošanos. Tik tēlaini aprakstīt dabu var tikai cilvēks, kas to ir piedzīvojis un tiešām novērtējis. Interesantākais ir tas, ka, lai arī pa abām grāmatām kopā ir neskaitāmas nodaļas (neatceros, bet kādas 40 točna), tad man nevienā brīdī neradās sajūta, ka tas dabas apraksts atkārtotos, bet gadi tur mijās ļoti bieži. Jaunajiem rakstniekiem ir, ko pamācīties.
Trešā nozīmīgā lieta ir tā, ka darbība notiek 16. un 17. gadsimtu mijā (vairāk jau sanāk 17. gadsimts) un tas viss notiek Sēlijā. Man patiesi bija prieks, kad tika pieminētas pazīstamas vietas, kur pats esmu bieži bijis un bieži braucu tām garām.
Grāmatas sižets ir par kādu brīvzemnieku (mežinieku) cilti Klaucāniem. Klaucānos dzīvo vectēvs, kas ir izbijis karavīrs un par saviem varoņdarbiem ieguvis zemi un brīvgrāmatu. Māju pārvalda viņa dēls, kam piemīt nosliece uz pārlieku alkohola lietošanu. Tālāk jau ir sievas, dēli un meitas... Klaucāns pēc kārtējā kostiņa pārrodoties no pilsētas, kur nodzēris ne tikai par dēlu samedītajām ādām nopelnīto naudu, bet arī divus saimes labākos zirgus, sev līdzi atved arī kādu bāra meitenīti Martu, kuras vecāki Vidzemē ir miruši no mēra. Saime nolemj, ka tas ir labākais darbs, ko viņš ir izdarījis un pieņem meiteni par gani, lai Gatiņš, kas ir jaunākais Klaucānu dēls, varētu stāties vīru kārtā un palīdzēt pie zemes apstrādes darbiem, pie mežu līšanas, biškopības un citiem.
Pirmajā grāmatā aprakstīts poļu un zviedru kara sākums, kad poļi nāk iekšā sirodami, izvarodami mājas sievietes, nogalinādami vīrus, zagdami, dedzinādami un sev līdzi nesdami smagāko sērgu - mēri. Arī Klaucānu māju piemeklē šīs nelaimes. Negribu čakarēt lasītprieku, bet nu sanāca tā, ka praktiski divu nodaļu laikā izmira pilnīgi visa cilts, pāri paliekot tikai jaunākajam dēlam Gatiņam, kas pārcietis mēri, un pieņemtajai ganei Martai. Tad nu viņi cīnās sākumā par izdzīvošanu, tad par savas zemes un cilts atjaunošanu.
Otrajā grāmatā jaunais Klaucāns nu ir atjaunojis savas dzimtās mājas, kari ir norimuši, dēli ir izauguši un mātei trūkst palīdzīgu sieviešu roku. Tā nu tiek lemts izprecināt sākumā vecāko dēlu, bet tad rindiņā visus jaunākos. Tā kā tuvākajā apkaimē nav precamu meitu, tad Marta nolemj ņemt vecāko dēlu un doties uz savu dzimto pusi - uz Vidzemi, lai tur atrastu piemērotu vedeklu. Viņus pavada piejaucētais lācis, kas vecākajam dēlam Balceram bijis aukles vietā.
Grāmatā tiek parādīta visu jauno klaucāniešu izprecināšana, saimes izplešanās un sadalīšanās vairākās jaunās ciltīs, jo zem viena jumta vairākām saimniecēm vietas par maz. Tāpat arī atnāk jauni kari un savu kungu, kas jaunajām saimēm devis brīvgrāmatas, arī ir jāsargā un jāglābj no gūsta. Nāvē iet bērni un mazbērni, bet lēnām viss nostabilizējas.
Ja iepriekš minētais nepārliecina, tad ir vērts lasīt vien tāpēc, ka grāmatas ir reālas. Tie laiki nebija viegli - ja bija grūti, tad cilvēki cīnījās, taču tu nevari uzveikt neuzveicamo. Stāsti ir ļoti traģiski, bet parāda arī to, ka ir jādzīvo un jācīnās, lai savai dzīvei būtu arī jēga.
Grāmatā ir ietvertas arī daudzas latviešu tradīcijas, kuras mums ir saglabājušās arī mūsdienās, taču bez to laiku rituāliem. Piemēram, līgo svinēšana ar staba lāpu, ar uguns riteņiem un plikņskrējienu ap graudu laukiem. Tāpat ir veļu laiks un veļu cienāšana, bet visinteresantākais ir kāzas: gan tās vienkāršās ar meitas zagšanu, gan arī tās, kuras tiek dzertas deviņas dienas sākumā meitas sētā, bet pēcāk jaunā vīra sētā, kur notiek radu kaušanās, salabšana un kopēji prieki. Tā nu ļoti izteikti ir redzama arī vienkāršo ļaužu māņticība, kas caurstrāvo gan šajās tradīcijās, gan arī vienkāršajā dzīvē.
Mazāk par 9 kokoiem no 10 šai grāmatai dot būtu grēks, bet jāsaprot, ka lasīšana prasa pacietību, jo tās 450 lpp nav mūsdienu fonti ar 1.5p atstarpi - te burti šivelierējas un informācijas ir daudz vairāk. Izlasiet - varbūt sagribēsies uzzināt arī kaut ko vairāk par tā laika vēsturi.