Ak, egle - koks! Jānis Rubļevskis (koko) / 21.12.2006. 20:07 / #Dzīve / 5 komentāri

Tā nu koko katru gadu brien pa sniegu uz mežu, lai atnestu mājās Ziemassvētku eglīti. Tas ir jau tāds kā rituāls ģimenē. Jau kopš es esmu bijis mazs puika, kad mācījos vēl skolā, reizēm ar brāli, reizēm ar tēti, bet reizēm viens pats, es gāju pēc Ziemassvētku eglītes.

Nāca laiks... pamatskolu nomainīja vidusskola. Un tad šis rituāls kļuva jo īpaši svarīgs tieši man, jo tas sniedz svaigu gaisu plaušām pēc pilsētā saelpotajām izplūdes gāzēm, tas sniedz patīkamu aktīvu atpūtu pēc nemitīga intelektuāla sasprindzinājuma kā arī mežš ielej dvēselē tādu ļoti laimīgu mieru... Tā kā es neesmu nevienas reliģijas pārstāvis, taču ticu tam, ka mēs visi esam domāti kaut kam lielam un kopējam, tad man šī divu stundu pastaiga vienreiz gadā ir tāda kā grēku atlaišana, kad vairāk ne par ko neuztraucos un ļaujos vienkārši dzīves plūsmai.

Arī šogad tieši uz šo patīkamo dienu ir sasnidzis sniegs. Tā kā neviena nebija mājās, tā kā rīt būs pilna māja, bet parīt mājās būsim tikai vakarā, tad sapratu, ka ir pēdējais laiks atbrīvoties no visa sasprindzinājuma, kas mani pēdējā laikā ir nomācis un jāaiziet pēc koka, kas beidzot tiks novietots goda vietā lielajā istabā un izpušķots ļoti vienkārši – tikai ar dažām bumbām, dažām tamborētām pārsliņām un dažām svecītēm – nekā laistoša un mirgojoša, jo nedrīkst nomākt eglītes dabīgo skaistumu: zaļumu jebkurā gada laikā, kuplumu par spīti nenormālajiem dabas untumiem, smaržu, kas spēj savaldzināt pat skeptiski noskaņotus cilvēkus.

Gāju pāri laukam, tad pāri grāvim, pāri kalnam, pāri vēl vienam laukam, cauri nelielam mežiņam, pāri kalnam, atkal pāri grāvim, atkal cauri nelielam mežiņam līdz nonācu savā mežā, kuru nebiju apciemojis jau kādus piecus gadus. Ilgi meklēju eglīti, kas būtu daudz maz ciešama, jo jebkura eglīte ir skaista, ja to atnes mājās, taču man ar to meklēšanu neveicās. Kad jau grasījos “mest plinti krūmos”, atradu tādu maziņu, bet ļoti kuplu eglīti. Tai bija divas galotnes, stumbrs vairāk kā 10 centimetrus diametrā biezs, taču eglīte tikai aptuveni divus metrus gara (lietojamā daļa). Tā nu es nocirtu eglīti, pateicos mežam par dāsno velti, nedaudz sasēju, lai nesot neaplūzt zari... Un ziniet ko? Es to eglīti nevarēju pacelt, bet ceļš līdz mājām aptuveni divus kilometrus garš.

Saņēmos es smagajam ceļam, pacēlu eglīti uz pleca un devos cauri mežam uz pirmo klajumu. Klajuma beigās sapratu, ka nu man sāp mugura, no pieres pil sviedri un roka solās atteikties darboties, ja nenotiks kaut kas īpaši labs. Un nolēmu es nedaudz atzarot eglīti, lai tā paliek vieglāka. Četri zari nost, lietojamā eglītes daļa saīsinās par aptuveni 20 centimetriem un smaguma ziņā samazinās par aptuveni 2 kilogramiem, taču priekšā mežiņš un trīs paprāvi lauki, kuros atpūtos vienu reizi, taču tiku līdz mājām dzīvs... Tiesa gan, no manā T-kreklā atrodamajiem sviedriem spētu padzerties vismaz viens cilvēks. Man bija nepieciešamas 30 minūtes, lai atgūtu spēkus un varētu sataisīt pusdienas, kuras biju aizmirsis paēst, pirms aizgāju uz mežu, taču es atkal to paveicu.

Biju pārsteigts – tik kupla eglīte man nav bijusi nekad. Tagad nākas secināt, ka rodas otra problēma – šajā zaru biezumā un nenormālajā kuplumā būs ārkārtīgi grūti atrast Ziemassvētku dāvanas, bet tāpēc jau tas ir Ziemassvētku brīnums – atrast to, kas liekas ir tikai tavs sapnis, taču patiesībā slēpjas tur pat blakus ;)

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu jauno gadu, mans mīļais lasītāj!

Komentāri:

Nu pasāpini mani - tu jau gribi:

* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru saturu.