37 stāsti par Kārli Jānis Rubļevskis (koko) / 07.04.2016. 10:57 / #Grāmatas / 6 komentāri
Šī grāmata tā vien skatījās uz mani katru reizi, kad iegāju bibliotēkā. Par savējiem ir jāzina, vai ne? Tā nu ķēros pie lasīšana.
Grāmatai autoru ir daudz. Katrs no 37 stāstiem ir kāda Kārlim tuva cilvēka domas par viņu un varbūt arī par to, kas bija viņam apkārt. Tie ir stāsti par uzņēmīgu, nopietnu, mērķtiecīgu un, kad to varēja atļauties, kompānijās arī ļoti jautru cilvēku.
Mēs visi zinām par traģisko Kārļa bojāeju lidmašīnas katastrofā, bet ne visi zina par viņa dzīves gājumu. Tad nu šī grāmata, kā saka paši autori, ir piemineklis Kārlim.
Grāmatu es te nespēšu un arī nemēģināšu atstāstīt, bet es varu pastāstīt sajūtas, ko tā man sniedza. Lasīt nav nemaz tik viegli, jo runā cilvēki, kuriem hokejists bija dārgs. Runātāji ir gan ģimene, gan treneri, gan kolēģi, gan draugi.
Ir viegli lasīt atmiņas par to kā Kārlis cītīgi strādāja, neizlaizdams nevienu treniņu ne bērnībā, ne arī profesionālās karjeras laikā, kā viņš mērķtiecīgi gāja uz uzvaru. Par to, ka šķietami netalantīgam hokejistam blakus stāvējuši pareizie cilvēki un pats viņš izdarījis pareizās izvēles, lai pierādītu, ka ir Dzelzs vīrs.
Grūtāk ir tad, kad runā par sirdi plosošām lietām, par pāragro nāvi, par to, kādi bija Skrastiņa plāni, par to, ko nestāstīja prese, par visu labo, ko viņš centās izdarīt gan ģimenei un draugiem, gan arī Latvijas sportam un sportam kopumā. Ir skumji apzināties, ka tik labs cilvēks ir aizgājis tik ātri.
Par pašu grāmatu jāsaka tā - stāsti viens otrams līdzinās un reizēm pārklājas gan notikumi, gan priekšstats par Kārli, bet katrā stāstā ir kaut kas īpašs. Uz grāmatu var paskatīties arī no viedokļa: tu esi tāds, kādi ir cilvēki tev apkārt. Tāpēc priecāsimies, ka daļa Kārļa ir palikusi katrā no viņam tuvajiem.
Grāmatu šoreiz nevērtēšu ar punktiem, bet gan ieteikšu izlasīt katram - tur ir daudz labā un daudz arī pamācošā (sevišķi topošajiem sportistiem).