Šī lapa tev spēj iespraust tikai 3 veida cepumus:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
Sēdēju ļoti tumšā pagrīdes krogā. Dzēru kaut kādu kokteili. Tas bija tāds vienkāršs bārs, kur apkārt bija daži, miglā tīti galdiņi un pār visu klājās krēsla. Izgaismota bija tikai bāra lete un bārmenis.
Pie galdiņiem sēdēja draudīga paskata cilvēki dzēra savu dzeramo un klusēja, raukdami savas grumbām izvagotās sejas. Es sēdēju pie dzeltenās, nobružātās letes un malkoju kaut ko garšīgu, kas, man par lielu pārsteigumu, nebija alus. Sēdēju pie letes viens pats un man priekšā rosījās bārmenis. Vispārēja škrobe pārņēmusi manu pasauli un vienīgais vakara prieks - garšīgais, dīvaini elektrozaļais kokteilis. Viss bija diezgan klusi un nesatraucoši. Kokteilis caur salmiņu šļācās kā tāda kalnu upīte un ķermenī ienesa savādu siltumu.
Man blakus nosēdās skaista sieviete. Izskatījās, ka viņa bija diezgan svarīga vai vismaz ļoti patstāvīga viese šajā iestādē, jo bārmenis uzreiz ielēja viņai kaut kādu dzērienu, pat nepaprasīdams, ko viņa vēlās. Viņa pat nepateica paldies, tikai pamāja ar galvu, pasmaidīja un pievērsās glāzei.
Sieviete, kas bija slaida kā pērnā gada stirna, tumšiem pusgariem matiem, kas vieglītēm krita pār pleciem, ļoti skaistu seju un nepārspējami valdzinošu smaidu, paskatījās uz mani un, itkā pazītu mani veselu mūžību, uzsāka sarunu. Saruna ritēja kā miglā... No tās neatceros itin neko. Atceros tikai, ka domāju, pētīju, apsvēru: "viņai noteikti ir kādi 24 vai 25... Eleganta, nosvērta, gracioza... Ko viņa dara šajā bedrē?" Sapratu, ka viņa ir brīnišķīga.
Saruna neritēja ilgi... Mēs vienkārši sākām skūpstīties... Viņas maigās, saldās lūpas pieskārās manējām... Viņas mēle savijās ar manējo... Mirklis bija tik brīnišķīgs, ka... Tajā brīdī es sapratu, ka man laiks skriet. Nemaz vairs nevaru atcerēties iemeslu, kas spēja mani tādā steigā vilkt projām no viņas, bet tāds pilnīgi noteikti pastāvēja, jo nekādā gadījumā šo mirkli negribēju tik ātri izbeigt.
Es rakstīju uz salvetes savu telefona numuru, bet atskārtu, ka neredzu, ko rakstu. Acu plaksti bija smagi kā amens. Mēģināju vērt vaļā abas acis, tad tikai vienu, tad atkal otru... Ar trim piegājieniem biju uzrakstījis... Nu jau acis sūrstēja un tajās sariesās asaras... Es paskatījos uz viņu... viņai acīs... Liekas, tās mirdzēja kā dimanti, taču īstu dimantu es laikam rokā nekad neesmu turējis, ja neskaita viņu... Paskatījos uz salveti un sapratu, ka numurs ir pareizs... Es to atdevu viņai...
Un tad es atskārtu, ka guļu deviņvietīgā busā, kas strauji traucas pa Poliju tālāk projām uz Čehiju, tad Austriju, Slovēniju un visbeidzot uz Itāliju. Tas bija tikai sapnis, taču ļoti dzīvs un neaizmirstams.
Ak, nu jā! Es šitās desmit dienas biju ceļojumā pa Eiropu, tāpēc ne tikai es nerakastīju, bet arī jūs neko nekomentējāt. ;)
Nē, bet man todien bija romantisks noskaņojums.
Shadowbird, tu arī biji itālijā? :D
"Un tad es atskārtu, ka guļu deviņvietīgā busā, kas strauji traucas pa Poliju tālāk projām uz Čehiju, tad Austriju, Slovēniju un visbeidzot uz Itāliju. Kā es gribētu, ka tas būtu bijsi tikai sapnis, taču ļoti dzīvi un neaizmirstami atceros, kā gandrīz nomiru badā un zaudēju kāju, bēgdams no Itālijas vergturu koncentrācijas nometnes. Maita bija uz vienu roku ar bārmeni - sazāļoja manu dzērienu un pārdeva verdzībā."
Vot.
Tad man daudz jārediģē un daudz jāpapildina. Būs labi ar šito pašu :D
Nu vismaz linku uz failiņu kaut kur beigās... Lai vismaz tiem, kam nepiebesītu, būtu iespēja izlasīt :)
Da piebesītu visiem lasīt :D Tur tak vēl 5x vairāk teksta :)
varēji jau visu to txt failinju nopubliceet ;)
Paldies
apsveicam ar atgriešanos ;)
Pilnīgi ticami.
Es jau sabijos - kas pa suņa murgiem... :D
Ja nodosi to mantojumā kādam, kas pratīs labi rakstīt (un to darīs), tad varētu būt, ka blogs nepaliks miris. Bet nu tā ir tikai tāda teorija. Labāk nemēģini pārbaudīt, ok? [tpfu, tpfu, tpfu pār kreiso plecu]
un ja nu es (tpfu tpfu tpfu pār kreiso plecu) nomiršu, tad mans blogs arī paliks miris?
"[..], bet arī jūs neko nekomentējāt. ;)"
Nebija jau ko komentēt ;)
* Visi lauki (izņemot tavu lapu) aizpildāmi obligāti!
E-pasts publiski netiks parādīts.
Zinot vairākumu, komentāros tagi netiek atrādīti kā tagi. Linki
automātiski pārveidosies par spiežamiem (cerams).
Bloga īpašnieks patur tiesības ļaunus komentārus dzēst vai pārveidot
cilvēkiem patīkamākā formā, bet tajā pašā laikā neatbild par komentāru
saturu.