Šī lapa tev iespraudīs cepumus. Tu paraksties uz šo:
1. To, ka tu nospiedi pogu "Sapratu";
2. Tavu info, lai katru reizi komentārā nav pa jaunam jāraksta (palama,
e-pasts, web). Būs pieejams tikai tev;
3. Sesijas id, ja tu esi lapas administrators un spēsi ielogoties.
4. Google analītikas sekošana.
Ja esi mans lasītājs jau daudzus gadus, tad laikam jau ir radies pareizais priekšstats, ka Linux es lietoju ne pirmo gadu. Ja bija laiki, kad linux lietoju paralēli windowsam vai arī vispār biju kaunu zaudējis un kādus piecus gadus aktīvi lietoju macOs, tad nu jau vairāk kā astoņus gadus Linuxi lietoju kā vienīgu pamatsistēmu gan darbam, gan izklaidēm.
Šajos nu jau 23 gados, kopš pirmo reizi pamēģināju linux, esmu izgājis daudzām un dažādām linux distributīvu fāzēm: sāku ar Knopix, tad RedHat, Mandrake (vēlāk Mandriva), SlackWare, Gentoo, Ubuntu, OpenSuse, Gentoo, Ubuntu, Gentoo, Ubuntu, Manjaro, ARCH. Serverim esmu lietojis tikai Gentoo un Debian. Joprojām uzskatu, ka foršākais ir Gentoo, bet, ja grib lietot ikdienā kā darbstaciju un tā, lai viss strādā ārā no kastes (jā, tas ir mīts, ka Arch ir grūts), tad nu varu lepni teikt "I use ARCH, BTW".
Tā kā Windows 10 nu jau pienācis ilgi gaidītais gals, bet daudziem dzelžu dēļ nav iespējas pārlēkt uz Windows 11, tad varbūt ir interese palasīt arī tālāk?
Turpinājumā ...Saslima bērns un sapratu, ka no valsts pienākas naudiņa. Es nebiju B lapu ņēmis gadiem (vispār), tāpēc savā naivumā cerēju, ka tur viss ir automātiski, līdz kolēģi mani apgaismoja, ka nemaz tik spīdoši nava.
Grūti izteikt vārdos, cik ļoti caur melno buļļa caurumu ir uztaisīts tas pakalpojums Latvija.lv portālā, bet vairāk sev, nevis citiem, aprakstīšu, ko jādara (tas nākotnei)
Te ir tiešais links uz servisu.
Nu kā var tā caur tik lielu dirsu taisīt, ja nav apzināta vēlme piečakarēt cilvēkus, kas būtībā valsti uztura?
Pienāk dzīvē brīdis, kad esi pietiekami pieaudzis, lai uzvilktos arvien retāk un reflektētu (mēģinātu saprast, kas par sūdu notiek) biežāk... Jo biežāk tas sūds notiek, jo vairāk tu sāc uzvilkties un gribēt atmest ar roku... Nu, tā kā esmu daudzbērnu tēvs, tad pacietība nu jau palikusi man pierasta lieta, tāpēc varu ļoti viegli (ne sūda nav viegli) atskatīties pagātnē, padomāt par nākotni, pabesīties un nomierināties (es sevi tagad pārvērtēju).
Tagad par to saprašanu - jo mazāk saprot priekšnieks par to, ko tev jādara, jo vairāk viņš, viņa vai tas mēģinās tev pierādīt pretējo un uzspiest savu risinājumu, jo "zina labāk"... Pat pēc gada, divu, daudzu desmitu gadiem nekas nemainīsies, ja priekšnieks nemainīsies - viņš nesapratīs un tu nesapratīsi, kāpēc viņš nesaprot. Esmu pārliecināts, ka cilvēki ir radīti izmiršanai, jo gudros virza populisti, kuri ne sūda nesajēdz, bet tie, kas jēdz, saprot, ka ar idiotu strīdoties, pats paliec par idiotu.
Nevaru apgalvot, ka ir baigā iedvesma rakstīt, taču reizēm kaut kam ir jāpiespiežas. Tā nu man jau pirmajā 2025. gada dienā sāk likties, ka nākamais būs piespiešanās gads, kad vairāk vajadzēs strādāt pašam ar sevi kā ar to, ka dzinulis vienkārši dzen uz priekšu.
Paskatīsimies, kas bija 2024. gadā tāds, kas veido manu noskaņojumu.
Turpinājumā ...Mēs ļoti bieži smejamies par: "man viss strādā, skaties savā galā" vai arī: "uz mana datora strādā, problēma ir pie tevis". Ar to visbiežāk saskarās tehnoloģijās, jo... nu, kāda starpība, cik kuram dzīve grūta un kurš lieto sūdainas [o?]perētājsistēmas (tādas kā Windows vai macOs). Es vairāk par to, ka atcerējos aņuku:
Programmētājs aiziet uz šaušanas nodarbībām. Noklausās instruktāžu, izšauj mērķī visu aptveri un gaida rezultātu.
Arbitrs neatrod nevienu carumu mērķī: "Jūs netrāpījāt, cienītais!"
Programmētājs pārbauda aptveri un nesaprašanā atbild: "Man visas patronas izšautas... Problēma ir jūsu galā!"
Reizēm tas ir smieklīgi, reizēm - bēdīgi, bet lielākoties tie ir satraukti smiekli caur skumju asarām.
Divus mēnešus briedis raksts. Nevis tāpēc, ka nebūtu laika, bet tāpēc, ka mūsdienās diezgan grūti saņemties kaut ko uzrakstīt. Mūsdienās arī vecums dara savu - ir grūti būt atklātam un runāt lietas, kuras ir dziļi personiskas, taču domāju, ka arī tā ir laba terapija.
Tāpēc īsumā aprakstu savu pagājušo gadu, lai nepazūd neviens gads, ko palasīt, kad būšu pensijā.
Turpinājumā ...Mana sieva vakar ierunājās par to, ka Jānis Šipkēvics jaunākais publicējot tādu kā savējo dienasgrāmatu (piedodiet, bet neesmu meklējis un skatījies/lasījis). Akurat tajā brīdī es nodomāju, ka patiesībā tieši tā mans blogs arī sākās - es rakstīju par to, kas ir ļoti aktuāls manā dzīvē... Tad nu cerēsim, ka man būs entuziasms atklāties neregulārajam lasītājam daudz biežāk kā es pats spēju iedomāties varam...
Tur lejāk tad vairāk...
Turpinājumā ...Šodien diezgan neparastā veidā sapratu, ka esmu noguris. Viss pavisam vienkārši - ielīdu dušā, palaidu ūdeni un sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Vismaz trīs sekundes smadzene mēgināja aptvert to, ka brilles neesmu atstājis sausā vietā.
Jāfiltrē darbības vairāk.
Kopš 2021. gada C-19 pandēmijas manā nozarē (un arī daudzās citās) uz darbu no mājām sāka skatīties stipri citādāk kā to darīja pirms tam. Šoreiz mēģināšu aprakstīt, kādiem posmiem cauri gāju es kopā ar savu komandu, lai iemācītos un pierastu strādāt attālināti. Mēģināšu arī parādīt burtos, kas man šķiet pozitīvs un kas negatīvs šajā visā pasākumā.
Turpinājumā ...Es te tā izdomāju, ka par šo tēmu vajadzētu beidzot uzrakstīt. Es zinu, ka viedokļi ir daudzi un dažādi un tas, cik daudz var ļaut un kādas spēles ļaut spēlēt, tā ir sāpīga tēma un katram ir savs viedoklis, bet es izstāstīšu kā ir manā mājā.
Man ir trīs dēli, kuriem raksta tapšanas brīdī ir 10, 5 un 3 gadi. Viņi visi man spēlē datorspēles (bez izņēmuma), jo, ja jau lielais brālis spēlē, tad kāpēc atpalikt abiem mazākajiem?
Protams, ierīces, spēles un pie ekrāna pavadītais laiks katram stipri atšķiras.
Turpinājumā ...