Nobody`s blog

Visnotaļ kulturāla atpūta nedēļas nogalē

nobody@nobody.lv(koko) — Mon, 01 Mar 2010 23:15:43 +0200

Nav jau tā, ka es kā pāķis visu laiku sēdētu pie datora, dzertu aliņu, rītu čipšus un, siekalai skaroties pie kājas īkšķa, rakstītu koda rindiņas melnā ekrānā zaļiem burtiem, taču pēdējā laikā esmu palicis nedaudz sēnīgs attiecībā pret kultūras un nekultūras baudīšanu. Un tad iesākās...

Kādas divas nedēļas atpakaļ Lituks uzrakstīja, ka ar savu grupu RobotPlant spēlēs DEPO. Grēks būtu būt Rīgā un neaiziet. Tā nu es un mana daiļā pavadone devāmies uz koncertu. Tā grupa bija tiešam labākā no tām visām abām, kuras tovakar dzirdēju, bet nu stipri labāka. Patiesībā dziesmas diezgan daudzveidīgas un ir tādas, kur var kaifot par vokālu, ir tādas, kur kaifo par baseni, tādas, kur kaifo par ģitāru un tādas, kur vienkārši esi ekstāzē no tā, cik lielā ekstāzē ir bundzinieks. Nu vienkārši forši. Pat kādi 6 "nedaudz" iereibuši jaunieši izģērbās dejot puspliki un nereti vārtījās no baudījuma pa grīdu.

Pēcpasākumā uzzināju, ka ģitāristam vienu brīdi pirksti rāvuši krampī, bundzinieks vienkārši kaifojis, basģitārists ir RTU 3. kursa students ar vienu parādu, kurš tikai tāpēc, ka viņam pasniedzējs "uzsēdies" un vokāls... Ai - par Lituku tak es visu zinu... Pāris Aliņi, pāris rumiņi, interesantas sarunas, atvadīšanās un veiksmīga mājās tikšana.

Nākamā diena vēl labāka - mošanās ap 13:00, vieglas brokastis, tad vēl pagulēšana, tad superīga izklaide Dailes teātrī, skatoties brīnišķīgu aktiermākslas demonstrējumu komēdijā Ja mana sieva uzzinās.... "Parāva" jau arī tas, ka tā ir komēdija, bet nu aktiermāksla bija spicē... Tiesa gan, vienmēr ir, kur piesieties, piemēram, Bērziņ un Robežniek, kad runā pa telefonu, tad jāsagaida, ka kaut ko pateiks pretī, nevis tehniski jārunā runājamais, bet to taču jums aktierskolā mācīja! Vai tad ne? Nē nu bijis nebijis tas mazais nieciņš ar telefonu, tomēr luga dikten jauka - patiks gan teātrmīļiem, gan arī puikām, kam patīk paskatīties uz smuku aktrišu pusplikumiem - bija un diezgan daudz :) Katram iesaku noskatīties, lai iegūtu zināmu devu smieklu un labu garīgo vakaram.

Tā kā es uzzināju, ka mana daiļā pavadone nav redzējusi nevienu no Star Wars filmām (garš stāsts - īss, es mēģināju ar džedaja trikiem no galda alus kausu dabūt sev rokā), tad biju paspējis pa dienu "iepirt" visas sešas filmas. Tiesa gan vakarā izturējām tikai pusotru un pārējās +/- noskātījāmies nākamajā dienā. Tagad viņa zina gandrīz visu par džedajiem un vairs es viņai neliekos TIK dīvains - es tagad noteikti liekos vēl dīvaināks...

Un vēl - RobotPlant dalībnieki bija starā par to, ka es šmigu gāju pirkt Live 6 degrees stilā, jo esmu pievērsies šai kustībai un gribu kļūt par pilnvērtīgu Homo Retractus.

Ticiet vai nē - pēc šādas atpūtas šodiena ir bijusi tik produktīva kā nekad! (ne jau tāpēc, ka tāda diena nav bijusi, jo šī diena ir tikai viena šajā universā, bet nu enīvei bla bla bla izlaidietŠoTeikumu).

Vai Mildas augšējā zvaigzne tiks pamainīta?

nobody@nobody.lv(koko) — Fri, 19 Feb 2010 12:28:41 +0200

Pilnīga verbālā caureja, kas pārvēršas par spēcīgākajiem tekstiem interneta dienasgrāmatu vēsturē, ir sākusies. Ir pilnīgi vienalga vai iesniedzamies "brutālo" vārdu krājumā, diršot virsū maziem pārdrāztiem midžetiem vai arī literāri smuki pasakam to pašu daudz skaistāk. Tāda ir mūsu pašreizējā situācija interneta dārziņā. Sākās ar "vakar tusiņā pārdzēros", pārgāja uz "nevienam nevajadzīgs gadžets, bet man patīk" līdz nonāca "es esmu gudrāks par visiem un man ir piedirst". Katra no tēmām savā laikā ieņēmusi tautas atbalstu, kad visi pēkšņi pieceļas kājās, acīm spīdot applaudē ar savām taukainajām rociņām un kliedz: "šitam blogerim ir nākotne - es redzu viņu uzsēdinātu brīvības pieminekļa augšējās zvaigznes vietā."

Piedrāzt - nāks citi, šitie aizmirsīsies, bet kādu brītiņu virtuālā vafele būs līdz papēdim un kairinās maņas orgānus cauru diennakti, jo tu esi pats krutākais un pats foršākais. Un komentārs "nē tā nav - tu neko nerubī" tiek izdzēsts ar pārliecību: "mana vafele ir garāka par tavējo", jo es sēžu zvaigznes asajā galā. (Offtopiks - kāpēc zvaigzni uzsēdināja uz egles?)

Jāatzīst tas, ka, diemžēl, pienācis brīdis, kad par spēcīgiem darbiem uzskata tādus, kur vienā rakstā sabāztās informācijas daudzums līdzinās "ķišmišam ar rozīnēm" un nedod nekādu sakarīgu informāciju, tomēr vārdu izvēle lasītājam liek domāt, ka tur ir paslēpta doma, ko sabiedrība gaidījusi teju pus gadsimtu. Nav tur tādas - tā ir talantīga cilvēka verbālā caureja, no kuras vairāk kā apmierinātības sajūtu uz 5 minūtēm nevar gūt. Žēl!

Nils Sakss "Nopietnie nolūki"

nobody@nobody.lv(koko) — Sun, 14 Feb 2010 10:55:41 +0200

Par autoru izlasīju vienu rindkopu tikai pēc grāmatas pabeigšanas un man viss bija skaidrs:

Nils Sakss (1983) mācījies spēlēt amerikāņu futbolu Amerikā, kinorežiju – Francijā, teātra mākslu – Pēterburgā. Strādājis par pludmales glābēju Dubaijā, par sanitāru – Gaiļezerā, bijis laikraksta "Diena" žurnālists, bērnu sporta treneris Anglijā.

Re ka šeka - džekiņš mana gada un tik daudz paspējis izdarīt. Tur gan nav pieminēts, ka no 14 gadu vecuma viņš kādu laiku pamācījies kādā katoļu skoliņā - esot īstens kristietis.

Nu labi, tuvāk pie grāmatas. To lasot, rodas divejāda sajūta - vai nu Nilam ir bijusi ļoti smaga bērnība, vai arī viņam ir nenormāli laba fantāzija (var jau gadīties, ka viņš vēl arī uzpīpējis, kad to rakstījis - tas tā - jokam).

Pamatā "Nopietnie nolūki" ir 8 stāstu kopums, kas (es to kaut kur izlasīju) sarakstīti dažādos laika posmos. Varbūt tāpēc tie ir tik atšķirīgi un katru lasīju ar citādi motivētu interesi. Un patiesi ir prieks, ka autors spēj iejusties sievietes ādā, vīrieša ādā, spēj redzēt futūristiski padebīlo mūsu nākotni.

Pamatā visos stāstos ir ietverta intīmi seksuālā tēma: sieviete grib vīrieti; vīrietis drāž vīrieti; sieviete sūkā savam dēlam; tēvu apsūdz par meitas drātēšanu; sieviete masturbē vairāku vīriešu kompānijā. Protams, neiztikt arī bez kaut kā relatīvi pretīga: cilvēka ēšana; zīdaiņa nogalināšana; diršana blakus vīrietim, kas lūdz Dievu un līdzīgi.

Katrs jaunais stāsts sākas visai nevainīgi un, itkā, normāli, bet jau pēc trešā sapratu, ka, ja sākums ir normāls, tad beigām jābūt ar savu piesitienu... Tas tos padara visai drosmīgus, bet es neteiktu ka pārspīlētus. Man nebija tā, ka pēkšņi paliek pretīgi lasīt, bet pat izraisīja tādu savādu interesi. Varbūt es arī esmu nedaudz paslims savās fantāzijās?

Nu būtībā tāda "jaunā" literatūra. Ir man vēl viens paziņa, kas raksta līdzīgus stāstus (pamatā par izvarošanu) - tie ir skarbi, bet patiesi.

Nobeigumā jāpiebilst, ka lasīto nenožēloju un iesaku izlasīt visiem, kas sasnieguši daudz maz pieauguša cilvēka brieduma pakāpi (nedodiet bērniem - viņiem var aiziet cieti un viņi var šo to pamēģināt, ko nevajadzētu). Lasījās ļoti ātri. Atvēlēju katram stāstam pirms miega padsmit līdz 30 minūtes. Grāmatai 7 kokoi no 10. Tik maz tikai tāpēc, ka apskatu grāmatu kopumā - bija stāsti, kas patika vairāk un bija tādi, kas likās totāla buļļu kaka, bet varbūt jums būs tieši pretēji. Ja nav lasīti jaunie autori, tad pavecāka gājuma cilvēkiem var iestāties šoks par to, ka kaut ko tādu izdod.

P.S. Grāmatiņu nopirku "Baltajās naktīs" un tikai tāpēc, ka mani uzrunāja vizuālais noformējums. Par to paldies māksliniekam un datorsalicējam Dagnim Skurbem.

Kā koko mācījās sniegu ēst

nobody@nobody.lv(koko) — Tue, 09 Feb 2010 12:59:03 +0200

Pagājušo nedēļas nogali ar sadarbības partneriem pavadīju Igaunijā vieglā ziemas atpūtā. Tā kā tas man skaitās arī ikgadējais atvaļinājums (direktors vairāk nedod), tad mēģināju izspiest no tā pilnīgi visu - sākot ar labām fiziskajām nodarbībām uz dēļa, līdz pat normālām alkohola devām, kāršu spēlēm, pirti un līdzīgām nodarbēm.

Vienu no nodarbēm var skatīt šajā video:

Koko mācās ēst sniegu

Tā kā pa dienu braucām uz tuvējiem kalniem, kuri nav pārāk lieli, tad Matīss izdomāja pie mājiņas, kur ir pietiekami dziļš sniegs, uztaisīt tādu normālu tramplīniņu. Piezemēšanās ļoti mīksta, sniega ļoti daudz. Saēdos arī kā tāds tīģeris.

Žēl, ka palika pārāk tumšs filmēšanai brīdī, kad bijām jau kaut ko iemācījušies. Lielākie sasniegumi: 180 grādu apgrieziens un nenokrišana, kā arī pāris reizes tālais lēciens un nenokrišana... Reizi man sanāca 270 grādi, bet paši saprotiet, kas notiek, ja ieliek kupenā frontāli - pilna mute sniega un, lai noņemtu dēli, jāmet atmuguriski kūlenis :D

P.S. Parādītā video filmēšanā neviens mājdzīvnieks nebija cietis. Arī cilvēki tika sveikā ar vieglu sniedziņu aiz apkakles.

ToDo filma "Mr. Nobody"

nobody@nobody.lv(koko) — Wed, 03 Feb 2010 11:02:41 +0200

Neesmu redzējis, bet būtu kauns nenoskatīties Mr. Nobody. Pat īsais filmas apraksts sakrīt ar manu dzīvi:

A tale that spans different time zones of the 20th and 21st centuries.

Īsumā - ja kāds iegādājas labā kvalitātē, tad iesperiet man...

Un te nāk treilerītis:

Svētie pauti, sniedziņš uzkrita!!!

nobody@nobody.lv(koko) — Tue, 02 Feb 2010 15:27:34 +0200

Nezinu, kas vairāk, besis vai smiekli nāk par to, ka visiem nabadziņiem pēkšņi ir nenormālā šaize, ka sniedziņš uzkritis nedaudz par daudz... Protams, jāpiekrīt, ka ceļu kopēji un sētnieki nav līmenī, lai arī sen jau varēja šitām lietām sagatavoties, bet nu vienalga... Brēcēji, sniegu neesat redzējuši?

Ta nu gan stihija! Kad biju mazs, tad gandrīz katru gadu sniegs bija tā, ka fācim līdz cingelim un vairāk. Man ar manu mazo "midget shmidget" augumu vispār bija jāpārvietojas peldot, un bija labi... Cilvēki brida, tīrīja utt...

Žults man uz jums... Priecāties par sniegu vajag!

Un nevajag man tagad te ar kaut kādiem: "Ja tev būtu no rīta jārok mašīna laukā!" vai: "ja tev būtu jāstumj autobuss!". Ja būtu, tad raktu un stumtu. Jau vakar to darīju un patika!

Vela Makdermida "Tālā atbalss"

nobody@nobody.lv(koko) — Mon, 01 Feb 2010 10:14:58 +0200

Nav jau tā, ka es stāvētu un ar muti brauktu pa dubļiem kriminālromānu dēļ, bet šo man ieteica cilvēks, kuram tiešām ir laba gaume uz grāmatām ar piebildi, ka man pietikšot iekšu, lai to visu izlasītu. Iekšu tāpēc, ka grāmatā jāiedziļinās.

Rindiņa par autori: Vela ir skotiete, kas pabeigusi Oksfordu, tur nedaudz mācījusi, tad bijusi žurnāliste un visu laiku cepj augšā grāmatas - tipisks katras latvietes dzīves stāsts, tikai ar to atšķirību, ka viņa izaugusi uz salas.

Par grāmatu: Skaitās psiholoģisks kriminālromāns. Man nav neviena argumenta, lai tam nepiekristu, jo krimiķis tas ir noteikti un cilvēku psiholoģiskie raksturojumi tik daudz sabāzti iekšā, ka grāmatā ir jāiedziļinās līdz pat pēdējai lappusei un jādomā, kurš tad pie visu āžu sēkliniekiem tomēr ir tas vainīgais?

Par grāmatas sižetu: četri studenti vēlā vakarā pēc tusiņa labi salējušies izdomā, ka iet uz studentu pilsētiņu īsāk ir caur kaut kādu tur kapu kalnu... Nav jau tā, ka tikai aplējušies, viens vēl arī sanarkojies... Divi sāk muļķoties un spēlēt ķerenes, kā rezultātā viens paklūp un uzkrīt kaut kam mīkstam. Izrādās, ka tā ir kāda jauna sieviete Rouzija, kas izvarota, sadurta un pamesta sniegā, lai nomirst. Sākumā bija dzīva, bet neizvilka. Ar to arī visas šaizes sākās.

Protams, galvenie aizdomās turamie ir šie četri čalīši, bet uzreiz noziegums atklāts netiek pierādījumu trūkuma dēļ, jo tas noticis 70tajos gados un tajā laikā DNS no spermas vēl nevarējis tā normāli dabūt.

Pēc 25 gadiem notiek lietas atkārtota izmeklēšana un nu tik sākas joku lietas, kas vakar neļāva man aizmigt kādas 3 stundas, jo ir nozaudēti pierādījumi, kaut kas sāk nomirt nedabīgās nāvēs un līdzīgi.

Manas subjektīvās domas: grāmata laba - biezos vākos - ar tādu kādu varētu arī nosist, bet laikam vairāk par saturu vajadzētu. Sākšu ar psiholoģiju - šinī ziņā grāmata tiešām ir grūta un prasa diezgan lielu koncentrāciju. Ja kāds dunduks vai vieglprātīga meitenīte blakus vārās, tad katru lapu jāpārlasa būtu divreiz. Lai arī psiholoģiskie raksturojumi un tiem piederošās varoņu darbības aprakstītas salīdzinoši nedaudziem tipiem (visā grāmatas gaitā kādiem septiņiem līdz desmit), tad pie katra ir tā nopietni jāpiedomā.

Kas attiecas uz kriminaļņiku, tad standarta storijs: ir līķis; ir potenciāli labie; ir potenciāli ļaunie; ir potenciāli neitrālie; un nekad tu nesaproti, kurš no viņiem ir kurš.

Nav jau tā, ka romānā ir tikai cilvēku psiholoģija, bet ir arī nedaudz spriedzes - parādās vēl līķīši ik pa laikam, kāds noraujas pa muti, kāds kādu krāpj, neiztikt arī bez brīvā seksa paveidiem un līdzīgi - nu kā jau normālā dzīvē.

Konklūžens: grāmata ir ļoti laba, bet lasāma uzmanīgi. Cilvēku [domāts subjektīvais koko] ieinteresē stipri daudz vairāk kā Brauna Zudušais simbols, bet lasījās tik pat lēni kā Servantesa Dons Kihots. 352 lappuses garajai grāmatai no manis 8 kokoi no 10, bet 8 tikai tāpēc, ka krimiķi vairs nepatīkt tik ļoti - tā bija bērnības literatūra - savādāk būtu 9 ;)

Alus pret šokolādi vai vīrietis pret sievieti

nobody@nobody.lv(koko) — Tue, 26 Jan 2010 22:31:07 +0200

Ai, nu padomājiet, mīļie stiprā dzimuma pārstāvji, cik bieži jūs dzirdat no daiļajām būtnēm: "kā tas alus var garšot? Tas ir rūgts un tas smird!" [es mēģināju literāri pareizi, parasti viņas saka viņš tas vietā]. Pēc pāris aliem, ja vien nav īpašas attiecības, var pat nedomāt savas, pēc alus maigi smaržojošās lūpas, virzīt tuvāk sievietes maigajām lūpām, kas atrodas neadekvāti tuvu viņu degunam! Bet es viņas novēroju un novēroju labi.

Ir grūti atrast sievieti, kas tā patiesi spēj izbaudīt alu, atraugāties un pateikt: "Jā, šis miestiņš tiešām ir kaut kas superīgs!" Lielākajai daļai sieviešu alus dzeršana aprobežojas ar "D-light" čurūdeni, kam pievienota citrona garša. Tomēr jāatzīst, ka ir tādas sievietes, kuras spēj novērtēt aliņu. Kā vienu no tik nenormāli krutiem eksemplāriem varu pieminēt savu nedraudzeni. Ir bauda kopā ar viņu mieloties ap alus kausiem un spriest: "šis nav tik labs kā iepriekšējais, vai ne? Paņemam vēl pāris kausus?"... (sākās offtopiks)...

Atpakaļ pie tēmas! Sievietes nav ne cik labākas par vīriešiem, tikai ar to atšķirību, ka viņām alus vietā ir šokolāde. Citēšu kādu ļoti smuku eksemplāru no tā vidus: "man visa tāfelīte aiziet [runā par šokolādi] [..] pat 5 min nepagāja... kā tādu maizi!" viņa teica un nolaizīja savas sārtās, pilnīgās lūpas.

Un vai tad tā nav? Kad es saku: "Tērvetnieks ir labs... Bauskas arī... Užavas patīk tikai tumšais, bet nu Kozels...!" utt, tad tajā pašā brīdī viņas saka: "Ar lazdu riekstiem! Pilnajiem... Nu tāda sešdesmitprocentīgā.. citas ir par rūgtas... Bet baltā - tīrais prieks un laime!" [baltā ir totāls cukurs, ka es jums saku - autora piezīme]

Ar visu šo verbāli un semantiski nepareizo skribelējumu gribēju pateikt tikai to, ka sievietēm nav tiesību braukt virsū vīriešiem! Respektīvi, man garšo alus, bet negaršo šokolāde! Jums garšo šokolāde, bet negaršo alus... Toties mums ir kaut kas kopīgs - mums garšo vienam otrs (nu vismaz reizēs, kad abi ar savām vājībām neesam pārspīlējuši)!

Kā teica runcis Leopolds: "Ребята, давайте жить дружно!".

... daudzpunkte ...

nobody@nobody.lv(koko) — Mon, 25 Jan 2010 23:28:08 +0200

Reizēm gribās atkal būt tādam mazam, nevienam neieraugāmam un neviena netraucētam blogerītim... Gribās teikt, ko domāju un nedomāt par to, ko saku.

Ehh... Vēl vairāk - gribās spēt apstāties uz ielas un ieelpot gaisu, ko laika gaitā paši esam sabojājuši, gribās celt telefona klausuli ar prieku, nevis domāt: "Nu kuram atkal vajag?" Gribas vienkārši atpūsties - jebkurā laikā izdomāt aizlaist, piemēram, uz kalnu vai vispār uz ārzemēm, gribās, lai neviens nebūtu no manis atkarīgs un arī es nebūtu ne no viena atkarīgs. Vienkārši gribās brīvību... Kaut uz pāris nedēļām.

Dziļi personīgs ieraksts, bet drīkstat man "pūst ..." - esmu notrulinājies!

Ok, metu šīs domas pie malas un turpinu rakt.

2009. beigas. Kas nu bija un kas nu būs?

nobody@nobody.lv(koko) — Thu, 31 Dec 2009 16:14:37 +0200

Izdomāju, ka kaut kāds kopsavilkums tomēr derētu, citādi pats pēc pāris gadiem nožēlošu, ka neesmu neko uzrakstījis.

Sākšu lēnītēm. Šis gads sākās visai mākslinieciski. Bijām pirmais amatieru teātris Latvijā, kas spēja uzvest Šekspīra "Hamletu". Izrāde bija nedaudz savādāka kā to varbūt sagaidīja klasikas cienītāji, bet atsauksmes bija diezgan labas. Mums par to bija patiess prieks, tāpēc turpinājām censties. Vasarā uztaisījām vēl arī teātra nometni un šogad rādam "Maksu un Moricu". Ja neesat redzējuši, tad vēl varat paspēt noskatīties. Vairāk info Spēles mājas lapā.

Darba frontē ir gājis kā pa kalniem. Krīze nedaudz pakutināja sēkliniekus, taču izskatās, ka lēnām sākam atkopties (redzēs gan uz cik ilgu laiku). Pagaidām projekti ir un ar darbiem galā tik ir pagrūti, bet mēs cenšamies un cenšamies visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas.

Mīlestības frontē šis gads bija patīkams pārsteigums. Patiesībā, ja nebūtu tā paveicies, tad šaubos, ka būtu izturējis spriedzi. Gada pirmā puse bija tiešām jauka un gada vidu dabūju skatīt caur rozā brillēm. Diemžēl tagad šīs attiecības ir beigušās, tomēr esmu no tām daudz mācījies un nenožēloju nevienu sekundi, ko biju tām veltījis. Gan jau kādreiz atkal kaut kas tik skaists mani piemeklēs! Muļķis mirst, bet cerība nekad!

Atpūta nav sanākusi visai daudz. Patiesībā tās 4 dienas, ko vasarā pavadīju Kurzemē, varētu nosaukt par manu šī gada atvaļinājumu. Izskatās, ka tuvākajā laikā arī nekas labāks nebūs. Bet ticiet man, tās dienas bija pasakainas un, es pat teiktu, vairāku nedēļu vērtas.

Mācības sakarā ar nemitīgajiem darbiem un skriešanu kā arī apņēmības trūkumu, bija noliktas nedaudz malā... Kauns pašam pa visu ģīmi, taču ceru saņemties. Materiāli ir - tagad tikai jāstrādā.

Mana mīļā ģimenīte šogad iepazina daudzus manus draugus, kurus nezināja. Tāpat viņi arī uzņēma tos, kurus zina jau sen. Man patīk, ka manai ģimenei patīk mani draugi un maniem draugiem patīk mana ģimene.

Māmiņa ar tēti tā arī pa šiem gadiem nav saņēmušies mazai meitenītei, kas būtu mana mazā māšele, tāpēc viņi gāja itkā vieglāko ceļu - tagad mammai ir sunītis. Es gan viņu vairāk nosauktu par monstrālu sunīti. Savu 3 mēnešu vecumā viņš jau ir sasniedzis patiesi lielu augumu un cilvēkiem no viņa būs bail.

Plāni nākamajam gadam:

Mākslinieciskajā frontē kodīšu ar zobiem un skrāpēšu ar nagiem. Man ir uzdots tagad diezgan liels pienākums, kuru gribētu pēc labākās sirdsapziņas arī izpildīt. Var gadīties, ka sanāk smuka izrāde.

Darbā gribētos līdz vasarai panākt tādu līmeni, lai pašam vairs nav jāprogrammē aktīvi, bet gan to var darīt tikai hobija līmenī. Ļoti ceru, ka tā sanāks.

Mīlestības fronte ir nenosakāma.. Peldēšu līdzi straumei un cerēšu, ka atsitīšos pret kādu nolīkušu zariņu. Bez mīlestības patiesībā dzīvei ir visai maza jēga.

Mācības būs lielākais pārbaudījums. Līdz maijam jāuzraksta beidzot maģistra darbs. Ja šogad to neizdaru, tad nāksies mainīt tēmu un es to negribu. Skolu pabeigt gan ļoti pat gribās.

Atpūta... Ehh... Mēģināšu janvāra beigās vai februāra sākumā tikt vismaz uz Otepi pasnovot. Pēdējo reizi snovoju 2009.gada februārī. Vasarai ir grandiozāki plāni - gribu paceļot pa pasauli, nedomājot par to, ka man kaut kur jābūt un kaut ko citu jādara, bet to agrāk kā jūlija beigās neizdosies izdarīt... Un ir apstākļi, kuru dēļ pat nāktos atcelt šo pasākumu vēl par gadiņu.

Garīgajā ziņā attīstos - esmu pievērsies austrumu domāšanai... Palīdz izprast sevi ;)

Mēģināšu nākamajā gadā arī atturēties no tik lielas alkohola lietošanas kā to biju paradis darīt šogad. Spriedzi var noņemt arī savādāk, piemēram, ar sportu, grāmatu lasīšanu, sarunām ar draugiem un vēl dažu labu pasākumu, kam jākoncentrējas vairāk.

Laimīgu jums visiem Jauno 2010. gadu! Gads nesolās būt viegls, bet tikai no grūtībām mēs spējam saprast, cik forši ir tad, kad ir viegli. Novēlu mīlestību un veselību, jo tos nevar nopirkt! Naudu vajag tikai tik daudz, lai spētu izdzīvot un vēl nedaudz klāt, lai var arī kādreiz papriecāties!