Nobody`s blog

Fiksās patiesības par čatošanu

nobody@nobody.lv(koko) — Wed, 19 May 2010 08:23:10 +0300

Plusi:

1) var apdomāt to, ko saki;
2) Var runāt divi vai vairāki cilvēki vienlaicīgi par vairākām lietām un neviens neapvainojas, ja viņu pārtrauc;
3) Pat, ja otrs cilvēks nav tagad pieejams, visu info viņš var izlasīt arī vēlāk.

Mīnusi:

1) Cilvēki paliek atkarīgi no tā visa.

Ububu būt vai ububu nebūt?

nobody@nobody.lv(koko) — Fri, 07 May 2010 14:50:55 +0300

Tāds ir jautājums!

Lieta tāda, ka pienācis kārtējais rēķins par ububu.lv domēna izmantošanu, bet iestājas neliela dilemma par tā pagarināšanu, jo Ububu blogā jauni raksti nav parādījušies jau vairāk kā pus gadu :(

Vienu brīdi aizgāja man ciet un es nolēmu to visu uzgrūst Sanim, bet Sanis arī neizturēja ilgi. Ir vēl bildes arhīvos, bet... Bet... Azņemtība sit augstu vilni.

Lūdzu novērtējiet ububu esamības nepieciešamību ŠAJĀ APTAUJĀ. Paldies jau iepriekš!

Ir doma, ka varētu uztaisīt zvēru dārzu, bet tad man vajadzēs palīgus, kas focē savus ķiņķēzus :D

Vectēvs

nobody@nobody.lv(koko) — Thu, 06 May 2010 11:07:02 +0300

Cilvēks, kurš meklē vectēvu – Vilis Daudziņš.

Abi mani vectēvi krita. Viens - sarkanarmietis, otrs - leģionārs.

Es mēģinu saprast – kāpēc?

Mamma bija nemērā laimīga, kad mēs ar brāli viņai paziņojām vārda dienā, ka dāvinam viņai un visai ģimenei iespēju vienu nedēļas nogali atpūsties garīgi. Dienā, kad visi "talkoja", mēs palīdzējām Latvijai, attīstot tās garīgumu un skatoties lugu "Vectēvs".

Atsauksmes ir ļoti dažādas. Es pieturos pie tiem, kas uzskata, ka tik spēcīgu viena cilvēka lugu izveidot ir ļoti grūti. Pamēģiniet paši noturēt skatītāju (un, kā vienmēr, bija pilna zāle) uzmanību trīs stundas no vietas un, pat mans tētis, kas bija sagatavojies gulēt, neaizmiga, ar patiesu interesi klausoties Viļa satikto cilvēku dzīves stāstos.

Nelieli komentāri no manas puses par lugu, tās saturu un visu pārējo:

Pagrūti būtu skatīties cilvēkiem, kas nezina II pasaules kara vēsturi Latvijā, tāpēc būtu ieteicams pirms skatīšanās tomēr kaut ko palasīt.
Cepuri nost par Daudziņa prasmi iejusties dažādās ādās un pārmesties starp dažādiem raksturiem un uzskatiem! Kad tev ir jānospēlē trīs dažādu Latvijas novadu iedzīvotājs ar tur raksturīgo dialektu, izteicieniem un izturēšanos, vēl varbūt nebūtu nekas, bet cilvēkam, kas to visu stāsta kontekstā ar sava vectēva pazušanu, jābūt ārkārtīgi grūti pārmesties no sarkanarmiešu aizstāvja uz legionāru atbalstītāju.
Ļoti dzīvi tika parādītas kaujas ainas. Jāatzīstās, ka tēlojums bija ārkārtīgi labs, bet brīžam bija tā, ka viņš stāstījā tā kā nedaudz ar humoru par to, kā tiek norautas kājas, izšķīst zarnas un līdzīgi. Itkā vienā brīdī tu iesmejies, bet tad apraujies un saproti, ka tas ir traģiski un tikai jau pēc tam visu mūžu nodzīvojis cilvēks uz to varētu skatīties jau vairs kā tikai uz senām atmiņām, kas vairāk nemoka miegā.
Nosēdēju trīs stundas, klausoties šajos stāstos un mēģinādams izjust visu, ko Vilis stāstīja, bet esmu pārliecināts, ka varētu sēdēt vēl vismaz pāris stundas.
šito nelasiet, ja negribat spoileri par izrādes beigām Parasti tā nedaru, bet šoreiz kaut kā nevaru nepateikt, ka lugas pēdējie vārdi: "Un tad man piezvanīja no arhīva un pateica... Mēs atradām jūsu vectēvu!" atstāja manī tādu kā tukšumu. Kas notika ar to vectēvu? Noteikti viņš ir miris, bet kā?

Domāju, ka katrs ir dzirdējis stāstus no vecvecākiem un vecākiem par viņu brāļiem, kas cīnījušies viens pret otru pretējās frontes pusēs, bet Daudziņš tajā ir ielicis tik daudz emociju, ka ir vērts noskatīties un pēc tam atcerēties savus senčus un padomāt par to, cik grūti viņiem gājis, cīnoties par Latviju. (Es laikam vēl atdzimšanas dienas patriotisma sajūsmināts šo rakstu)

Ai, valoda, valodiņa!

nobody@nobody.lv(koko) — Wed, 05 May 2010 09:07:07 +0300

Ja godīgi, tad biju uz pakaļas apollo raksta dēļ "Zinātnieki uzskata, ka atraduši torentu lietotāju izsekošanas veidu". Ne jau nu tur sniegtā informācija mani uztrauc, jo, kamēr zinātnieki cenšas izsekot ļaundarus, tikmēr ļaundari ir divus soļus viņiem priekšā.

Nosēdināja uz zemes mani pavisam kaut kas cits - valoda, kas lietota vienā atkāpē (tāda sajūta, ka tur kāds ļoti aktīvs torrentu lietotājs palabojis):

Autortiesību īpašnieki aktīvi cīnās ar nesankcionētu kontenta izplatīšanu, izmantojot torentus. Provaideriem tiek prasīts bloķēt failu apmaiņas tīklu trafiku, tiesās ir iesniegts tūkstošiem prasību pret torentu trekeru lietotājiem, tāpat no autortiesību pārkāpējiem tiek iekasēti naudas sodi ārpustiesas izlīgumu ietvaros.

Pasvītroju aizdomīgos vārdus. Esmu kļūdījies vai man tomēr taisnība, ka latviešiem nav tādu vārdu kā kontents, provaideris, trafiks un trekeris. Zinu arī, ka fails ir notulkots kā datne, bet pie tā pat varētu īpaši nepiesieties...

Tas būtībā ir tāpat kā ar to... Nu kā viņu sauca? Latvijas pagājušā gada labāko žurnālistu, kas strādā LTV1. Ja jau strādā nacionālajā televīzijā, tad varētu vismaz bez akcenta runāt iemācīties (nē nu labi jau, ka vispār runā, bet, ja nejēdz pareizi, tad raksti).

Herberts V. Franke "Kiberpilsēta Dienvidi"

nobody@nobody.lv(koko) — Fri, 26 Mar 2010 10:47:19 +0200

Bija man dāvanu karte pagadījusies olimpijā (mammas, bet iepirkos es) un, protams, nekur citur, kā grāmatnīcā, šo naudu netērēju. Prikola pēc iepirktu sērijā Vēja suņa romāns izdotu grāmatu Kiberpilsēta Dienvidi. Pirku tikai tāpēc, ka patīk zinātniskā fantastika un apraksts par autoru liecināja, ka viņam ir pietiekami plašas zināšanas, lai uzrakstītu labu šajā žanrā ietilpstošu darbu.

Grāmata jau no paša sākumā iemet tevi tuvējā futūristiskajā nākotnē, kur cilvēki norēķinās ar interdolāriem, sarunājas beiziginglišā un dzer ūdeni, kam piemaisītas apreibinošas vielas. Cilvēki atpūšās virtuālā vidē, ķerot mega kaifu un atstājot tur visus savus iekrājumus. Tajā pašā laikā "kaut kur" tiek audzēta klonu armija, lai atbrīvotu sen atņemtu pilsētu (to pašu Kiberpilsētu), tomēr ideja nav tikai atņemt, bet noslaucīt pilnībā un vēlāk izbūvēt no jauna.

Lidojošas laivas mijas ar pilnpiedziņas džipiem, lāzerieroči mijas ar parastiem ieročiem, prāts mijas ar neprātu...

Grāmatas galvenā varone - jauna sieviete (tā ap divdesmit), kas izšķīrusies no drauga un atlaidusi uz Kiberpilsētu izklaidēties (trahtibidoksi)... Pastarpus nebūtu arī slikti pameklēt, kas noticis ar viņas tēvu, kas kara laikā tieši šeit ir pazudis.

Pati pilsēta ir tuksnesī un, protams, te lielākā problēma ir ūdens, kuru jaunās sievietes Maidas tēvs itkā tomēr kara priekšvakarā ir atradis. Protams, par ūdeni var nogalināt, bet Maidai kaut kā par daudz visu laiku veicas :D

Tajā pašā laikā kaut kur (neteikšu kur tieši, lai nespoilotu lasīšanu) tusē armija, kurai karu ir jāatriebj. Gorijs ir viens no otrā līmeņa vadītājiem, kam būs jākomandē savas karavīru vienības. Viņš nav klons, bet vēl paglābts bērna gados no nāves, taču tiek pičkāts ar zālītēm, lai neko neatcerētos, tomēr nekad jau nav tā, ka apziņa neizspēlētu citiem nepatīkamus jokus.

Pirmā grāmatas puse aizskrēja manī kā pirmais vēsais alus kauss pēc tāda pamatīga divstundu skrējiena pa futbola laukumu. Tiešām riju vārdus kā francūži rij vardes. Ievilka sevī, jo bija tik daudz foršu jaunu izdomājumu un smieklīgu nosaukumu, ka pat apjuku. Bet jāsaka, ka autors pārcentās ar sākumu un beigās spriedze izlīdzinājās. No grāmatas pēdējām lappusēm vispār gaidīju daudz vairāk, bet es jau neesmu autors - es tik lasītājs.

Kopumā grāmatai varētu iedot kādus 6 līdz 7 kokojus (pamatā tikai par pirmo pusi).

P.S. Jo vairāk lasu, jo kritiskāks palieku.

P.P.S. Pēc grāmatas sapratu, ka nākotnē būs tikai normāli vienu dienu gulēt ar vienu, bet otru dienu jau ar citu (ja tā, protams, nav Arābija) (un tas, par sievietēm runājot). Kā ir mūsdienās? Pritī mač ze seim, ne?

Tils Pūcesspieģelis

nobody@nobody.lv(koko) — Fri, 19 Mar 2010 19:29:28 +0200

Pēdējā laikā esmu teatrializējies un, ziniet, patīk. Tā nu es vakar atkal pabiju Dailes teātrī. Paldies un mega lielas un daudzas bučas par to Gunitai, kas aizvilka mani šoreiz uz izrādi Tils Pūcesspieģelis.

Es biju nedaudz pārsteigts, ka zāle nebija pilna, jo parasti dailē praktiski visas vietas, cik nu es esmu bijis, ir aizņemtas, bet var jau gadīties, ka es zinu, kāpēc tieši tā (par to zemāk).

Īpaši par saturu nerakstīšu, jo ļoti labi aprakstīts jau dailes teātra mājas lapā:

Leģenda par tautas ākstu Tilu Pūcesspieģeli allaž tiek aktualizēta tautai grūtos laikos, kad vienīgais veids, kā pretoties dzīves grūtībām, cinismam un postam, paliek smiekli. „Tils Pūcesspieģelis” ir stāsts par tautu un tautas sapni par varoni. Tas ir arī sapnis par brīvu cilvēku, kuru nav iespējams nogalināt.

Vairāk gan gribas parunāt par žanru - tautas komēdija. Es gan vairāk spiestu uz traģikomēdiju. Visā visumā ļoti nopietna luga, kurā var diezgan daudz arī smieties. Tas pat ir grūti, jo reizēm smieklīgi tiek pasniegtas ļoti sāpīgas lietas un zālē pat jūtama tāda kā šķelšanās - citi smejas, citi tajā pašā brīdī paliek ļoti nopietni, tāpēc luga ir diezgan pasmaga un tajā vajag stipri iedziļināties... Iespējams, ka tas ir iemesls ne tika lielam apmeklējumam, kā es esmu pieradis, ejot uz komēdijām.

Par aktieriem... Nū... Aktieru komplekts graujošs un visi savās vietās. Ja uzskatu, ka daži no viņiem filmās un seriālos ir pilnīgi nederīgi, tad uz skatuves viņi ir vienkārši lieliski un nepārspējami. Pie tam, es, kā nedaudz spēlējošs cilvēks, kaut arī tikai amatieris, pievēršu uzmanību ne tikai galveno lomu tēlotājiem, bet arī visiem pārējiem... Un tie šajā lugā ir profesionāļi. Es pat vienā brīdī pieķēru sevi pie situācijas, ka neesmu dzirdējis priekšplāna dialogu, jo pētu, cik labi sevi parāda cilvēki dibenplānā.

Bija arī kuriozs - mācītājs. Es biju uz pakaļas. Viņam piecu minūšu laikā tik šaizes notika, ka es būtu jau sen apjucis, bet viņš no visām lietām tika laukā kā tīģeris: 1) lec uz batuta, paklūp, gandrīz nokrīt, bet pieceļas un turpina, itkā nekas nav bijis; 2) uzreiz kā pieceļas, sāk runāt ar Jostu un viņam sāk krist nost deguns (dažiem bija klauna deguns), bet tas tik pielabo, runā, ieliek kabatā un vēlāk, kad fokuss itkā uz Jostu un Katelīnu, piekabina degunu atkal; 3) vēl pēc 2 minūtēm aizdedzina sveci, ieliek svečturī, apsēžas pa vidu skatuvei un, turot svečturi rokā, salaulā Jostu un Katalīnu. Svece tajā laikā izkrīt no svečtura un ar vieglu salto iekrīt viņam klēpī.. Šis ātri saķer, paceļ un, joprojām degošu, iesprauž to sveci atkal atpakaļ, pat nepārstājis runāt... Nu perfecto.

Es lugai dodu 8 kokous no 10. Tas tikai tāpēc, ka, lai arī galvenās lomas tēlotājs spēlēja labi, uzskatu, ka šī nebija gluži viņa loma, bet es varu arī kļūdīties.

Nenobriedušo prātiņu spēlītes

nobody@nobody.lv(koko) — Thu, 18 Mar 2010 09:18:00 +0200

Es tagad atkal prātoju par eksistenciālismu un, kā gadījies kā ne, izlasīju par asteroīdiem - terminatoriem. Būtībā nekā jauna jau tur nav un nekas mega interesants arī tur nav, jo, ja iemet petardi lēzenā bļodā ar ūdeni, tad tas šķidrums, kas nav izlidojis ārpus bļodas robežas, milisekundēs savāksies atpakaļ kopā - ta nu zinātne. Ar manu sapelējušo smadzeņu garozu to varēja izdomāt, protams, šajā gadījumā strādās mazak ūdens daļiņu, cik zemes gravitācija, bet ko nu par to? Vairāk piesaistīja mani raksta pašas beigas

Pētījumā, kuru 2009. gadā veica Deivids Dearborns no Lorenca Livermūra nacionālās laboratorijas Kalifornijā, tika noskaidrots, ka 1 kilometru liela asteroīda pilnīgai izkliedēšanai ir nepieciešama 900 kilotonnu kodolbumba. Izrādās, ka tāda ir zemiešiem pieejama.

Aiziet jūriņā! Pietiek ar vienu pusstabilu indivīdu pie lielas sarkanas pogas, kuram nedaudz aizgājis ciet, piemēram, sieva no rīta neiedeva iemīļoto mannā biezputru, bet gan auzupārslu putru, un elle zemes virsū var sākties.

Nu tas tā - rīta pārdomas.

E. Muldašovs "No kā mēs esam cēlušies", "Dievu Pilsētas meklējumos" 1. un 2.

nobody@nobody.lv(koko) — Sun, 14 Mar 2010 11:26:26 +0200

Man jau šķita, ka esmu par pirmajām divām grāmatām rakstījis, bet mans aplauziens bija dikten liels, kad arhīvā to neatradu, tāpēc nolēmu īsumā aprakstīt Ernsta Mudlašova pirmās trīs grāmatas - No kā mēs esam cēlušies, un pirmās divas grāmatas no sērijas Dievu Pilsētas meklējumos: Seno cilvēku traģiskais vēstījums un Harati zelta plāksnes.

Jāsāk ar to, ka Muldašovs ir acu ķirurgs, kas savā Ufas acu centrā ir izdomājis tādu dīvainu lietu kā Alloplants un tiek uzskatīts par vienu no labākajiem acu ķirurgiem pasaulē. Jāpiebilst, ka viņš bija pirmais, kas veica acu transplantāciju ar ko kļuva slavens visā pasaulē, bet tas, ka viņš ir zinātnieks, neliedz nodoties mītiskā meklējumiem un nedaudz tiem pievērsties arī no zinātniskā viedokļa.

Ja godīgi, tad no izlasītajām trim grāmatām, pagaidām vislabāk patika pirmā - No kā mēs esam cēlušies?. Šo grāmatu uzdāvināju Sanim pirms kāda gada vai diviem dzimšanas dienā. Protams, kad viņa bija tikusi ar to galā, palūdzu lai iedod izlasīt arī man. Visu grāmatu pamatā ir kāda no Muldašova ekspedīcijām un tāpēc ir interesanti lasīt vien no tā viedokļa, ka viņš pastāsta par apmeklētajām vietām. Pirmajā grāmatā muldašovs pētīja cilvēkus pēc acīm. Ar datoremulācijām tika izveidota "Vidējā cilvēka acs" un tika noskaidrots, ka šī acs pieder Tibetiešiem. Nav daudz jāstāsta, jo šī ir tā grāmata, kuru patiesi iesaku izlasīt, bet pateikšu tik vienu - Muldašovs ar savu komandu spēja parādīt arī četrus ceļus, pa kuriem varētu cilvēce izplatīties pa visu pasauli tieši no Tibetas. Un šie ceļi balstās tikai uz acu pētījumu. Tieši tāpat viņi atklāja veidu kādā pēc acu ģeometrijas var ļoti precīzi atjaunot arī cilvēka sejas formas un vaibstus.

Te jau mēs pieskaramies nākamajai grāmagai Dievu Pilsētas meklējumos - Seno cilvēku traģiskais vēstījums, jo tieši šajā grāmatā tiek aprakstīta leģendārā Lemurieša sejas iegūšana no acīm, kas attēlotas stūpās.

Šo grāmatu lasīju arī ar interesei, taču autora tekstos bieži vien pavīdēja tāda kā augstprātībā un nereti arī lielība, tāpēc vietām gribās mest to visu pie malas un atteikties no tālākas lasīšanas, taču tādu kā mani, piesaista saturs. Un šoreiz te tiek runāts par zemes apdzīvotības vēsturi. Pamatā, cik atceros, lielākā daļa ekspedīcijas dzinuļa tika balstīta uz Blavatskas grāmatām un šajā grāmatā bija aprakstīts tas, kā Ernsts gatavojās savai [otrajai?] Tibetas ekspedīcijai. Ja pareizi atceros, tad, grāmatā var izlasīt par piecām rasēm, kas apdzīvojušas zemi miljoniem gadu laikā: Eņģeļveidīgie, Rēgveidīgie, Lemuriešu pirmā un otrā paaudze, Atlanti un mēs - Āriešu rase.

Visai interesanti ir arī zemeslodes punktu pētījumi un šo punktu sakarību pierādījumi ar cipariem. Protams, ticēt tam vai nē, var atstāt katra paša ziņā, taču ir interesanti domāt, ka Muldašovam ir taisnība un piramīdas ir ne tikai Ēģiptē, Dienvidamerikā, Tibetā un okeānā Bermudu trijstūra rajonā, bet arī visur vēl vairāk - tieši pretējos zemeslodes punktos citiem tāda veida objektiem (cik atceros, tad laikam vēl divas varētu būt paslēptas zem okeānu ūdeņiem).

Trešā grāmata Dievu Pilsētas meklējumos - Harati zelta plāksnes pagaidām man šķita viena no neinteresantākajām šajā sērijā. Ja iepriekšējās grāmatās par pamatu tika izmantota, kaut arī visai apšaubāma no zinātniskā viedokļa, tomēr publicēta literatūra, tad šoreiz Ernsts ir aizrāvies ar fantāzijām, kuras pamatā tiek balstītas uz apšaubāmiem kaut kur satiktiem cilvēkiem, kas kaut ko pastāsta, kaut ko nepastāsta un kaut ko viņiem "mutē ieliek" pats Muldašovs. Grāmatas lasīšanas laikā rodas sajūta, ka autora zemapziņa pati virza visu uz priekšu un viņš par savām domām ir tik pārliecināts, ka no ārsta vajadzētu pievērsties mīkstu sienu iekļauta pacienta lomai, taču nav nemaz arī tik traki kā es to visu mālēju tagad.

Forši grāmatā ir tas, ka tiek aprakstīta nu jau pati ekspedīcija (vismaz tās sākuma daļa). Mēs tiekam aizvesti uz Nepālu, kur jānokārto Tibetas vīza. Mēs tiekam iepazīstināti ar Šambalas (sauktas arī par Dievu pilsētu) teorētisko plānu Stūpu atveidojumā Katmandu. Mēs nokļūstam līdz Harati alai, kurā itkā glabājoties "Harati zelta plāksnes" - tās pašas plāksnes, uz kurām ir sarakstītas visas cilvēcez gudrības - kā arī pats Harati (kārtējais Buda zemes virsū) somati stāvoklī. Protams - neviens netiek tālāk par pirmajām durvīm, neviens (izņemot īpašo garīdznieku un īpašo vecāko) nav redzējis nedz pašu Harati, nedz somati fenomenu dzīvē un vēl līdz šam laikam neierauga, jo alās var tikt tikai ar "Viņa" atļauju (ļoti skaists aizbildinājums, bet nebūsim tak pārāk ziņķārīgi - var gadīties, ka tā ir taisnība).

Grāmatas pēdējā daļā ekspedīcija beidzot ir nokļuvusi Tibetā, ierauga Lemurieša acis raugāmies pār kalniem, novēro interesantu gaismu fenomenu, apmeklē Dēmonu un Dievu ezerus un beidzot mākoņi paveras, lai parādītu ekspedīcijas mērķi - "Svēto Kailasa kalnu".

Beigas bija interesantas un domāju, ka nākamo grāmatu Dievu Pilsētas meklējumos - Šambalas skāvienos es arī izlasīšu.

Pagaidām ir tā, ka grāmatas paliek arvien neinteresantākas, ja neesi gatavs akli ticēt visam, kas tur ir rakstīts. Es, būdams cilvēks, kas nepaļaujas tikai uz vienu avotu, esmu papētījis arī nedaudz vairāk un ir lietas, par kurām ļoti var strīdēties, taču jāatzīst, ka aprakstītais ir visai interesants un man pat gribētos, lai lielākā daļa no izlasītā būtu taisnība.

Protams, ja to visu uztver kā daiļliteratūru nevis kā zinātnisko literatūru, tad lasīt ir pat ļoti interesanti.

Vērtējums: No kā mēs esam cēlušies - 8 kokoi, Seno cilvēku traģiskais vēstījums - 7 kokoi un Harati zelta plāksnes - 6 kokoi no 10 iespējamajiem.

Visnotaļ kulturāla atpūta nedēļas nogalē

nobody@nobody.lv(koko) — Mon, 01 Mar 2010 23:15:43 +0200

Nav jau tā, ka es kā pāķis visu laiku sēdētu pie datora, dzertu aliņu, rītu čipšus un, siekalai skaroties pie kājas īkšķa, rakstītu koda rindiņas melnā ekrānā zaļiem burtiem, taču pēdējā laikā esmu palicis nedaudz sēnīgs attiecībā pret kultūras un nekultūras baudīšanu. Un tad iesākās...

Kādas divas nedēļas atpakaļ Lituks uzrakstīja, ka ar savu grupu RobotPlant spēlēs DEPO. Grēks būtu būt Rīgā un neaiziet. Tā nu es un mana daiļā pavadone devāmies uz koncertu. Tā grupa bija tiešam labākā no tām visām abām, kuras tovakar dzirdēju, bet nu stipri labāka. Patiesībā dziesmas diezgan daudzveidīgas un ir tādas, kur var kaifot par vokālu, ir tādas, kur kaifo par baseni, tādas, kur kaifo par ģitāru un tādas, kur vienkārši esi ekstāzē no tā, cik lielā ekstāzē ir bundzinieks. Nu vienkārši forši. Pat kādi 6 "nedaudz" iereibuši jaunieši izģērbās dejot puspliki un nereti vārtījās no baudījuma pa grīdu.

Pēcpasākumā uzzināju, ka ģitāristam vienu brīdi pirksti rāvuši krampī, bundzinieks vienkārši kaifojis, basģitārists ir RTU 3. kursa students ar vienu parādu, kurš tikai tāpēc, ka viņam pasniedzējs "uzsēdies" un vokāls... Ai - par Lituku tak es visu zinu... Pāris Aliņi, pāris rumiņi, interesantas sarunas, atvadīšanās un veiksmīga mājās tikšana.

Nākamā diena vēl labāka - mošanās ap 13:00, vieglas brokastis, tad vēl pagulēšana, tad superīga izklaide Dailes teātrī, skatoties brīnišķīgu aktiermākslas demonstrējumu komēdijā Ja mana sieva uzzinās.... "Parāva" jau arī tas, ka tā ir komēdija, bet nu aktiermāksla bija spicē... Tiesa gan, vienmēr ir, kur piesieties, piemēram, Bērziņ un Robežniek, kad runā pa telefonu, tad jāsagaida, ka kaut ko pateiks pretī, nevis tehniski jārunā runājamais, bet to taču jums aktierskolā mācīja! Vai tad ne? Nē nu bijis nebijis tas mazais nieciņš ar telefonu, tomēr luga dikten jauka - patiks gan teātrmīļiem, gan arī puikām, kam patīk paskatīties uz smuku aktrišu pusplikumiem - bija un diezgan daudz :) Katram iesaku noskatīties, lai iegūtu zināmu devu smieklu un labu garīgo vakaram.

Tā kā es uzzināju, ka mana daiļā pavadone nav redzējusi nevienu no Star Wars filmām (garš stāsts - īss, es mēģināju ar džedaja trikiem no galda alus kausu dabūt sev rokā), tad biju paspējis pa dienu "iepirt" visas sešas filmas. Tiesa gan vakarā izturējām tikai pusotru un pārējās +/- noskātījāmies nākamajā dienā. Tagad viņa zina gandrīz visu par džedajiem un vairs es viņai neliekos TIK dīvains - es tagad noteikti liekos vēl dīvaināks...

Un vēl - RobotPlant dalībnieki bija starā par to, ka es šmigu gāju pirkt Live 6 degrees stilā, jo esmu pievērsies šai kustībai un gribu kļūt par pilnvērtīgu Homo Retractus.

Ticiet vai nē - pēc šādas atpūtas šodiena ir bijusi tik produktīva kā nekad! (ne jau tāpēc, ka tāda diena nav bijusi, jo šī diena ir tikai viena šajā universā, bet nu enīvei bla bla bla izlaidietŠoTeikumu).

Vai Mildas augšējā zvaigzne tiks pamainīta?

nobody@nobody.lv(koko) — Fri, 19 Feb 2010 12:28:41 +0200

Pilnīga verbālā caureja, kas pārvēršas par spēcīgākajiem tekstiem interneta dienasgrāmatu vēsturē, ir sākusies. Ir pilnīgi vienalga vai iesniedzamies "brutālo" vārdu krājumā, diršot virsū maziem pārdrāztiem midžetiem vai arī literāri smuki pasakam to pašu daudz skaistāk. Tāda ir mūsu pašreizējā situācija interneta dārziņā. Sākās ar "vakar tusiņā pārdzēros", pārgāja uz "nevienam nevajadzīgs gadžets, bet man patīk" līdz nonāca "es esmu gudrāks par visiem un man ir piedirst". Katra no tēmām savā laikā ieņēmusi tautas atbalstu, kad visi pēkšņi pieceļas kājās, acīm spīdot applaudē ar savām taukainajām rociņām un kliedz: "šitam blogerim ir nākotne - es redzu viņu uzsēdinātu brīvības pieminekļa augšējās zvaigznes vietā."

Piedrāzt - nāks citi, šitie aizmirsīsies, bet kādu brītiņu virtuālā vafele būs līdz papēdim un kairinās maņas orgānus cauru diennakti, jo tu esi pats krutākais un pats foršākais. Un komentārs "nē tā nav - tu neko nerubī" tiek izdzēsts ar pārliecību: "mana vafele ir garāka par tavējo", jo es sēžu zvaigznes asajā galā. (Offtopiks - kāpēc zvaigzni uzsēdināja uz egles?)

Jāatzīst tas, ka, diemžēl, pienācis brīdis, kad par spēcīgiem darbiem uzskata tādus, kur vienā rakstā sabāztās informācijas daudzums līdzinās "ķišmišam ar rozīnēm" un nedod nekādu sakarīgu informāciju, tomēr vārdu izvēle lasītājam liek domāt, ka tur ir paslēpta doma, ko sabiedrība gaidījusi teju pus gadsimtu. Nav tur tādas - tā ir talantīga cilvēka verbālā caureja, no kuras vairāk kā apmierinātības sajūtu uz 5 minūtēm nevar gūt. Žēl!