Jānis Joņevs - Jelgava 94 Jānis Rubļevskis (koko) / 11.05.2015. 20:43 / #Grāmatas / 2 komentāri
Ja runājam par šo grāmatu, tad izlasīt gribēju jau kopš izdošanas brīža, kad Sergejs par to nenormāli fanoja, taču man bija bail, ka es to metālu nesapratīšu.
Ziniet, es laikam to metālu nemaz tā arī neesmu sparatis... es pat lielu daļu nosaukto grupu nebiju dzirdējis, bet grāmata, man šķiet, nemaz nav par metālu - tā ir par deviņdesmitajiem, par jaunību, par izmaiņām un par dzīvi. Metāls bija tikai veids kādā to laiku ir izdzīvojis Jānis.
Grāmatā autors stāsta par savu pusaudža dzīvi, par to, kā viņš aizraujas ar metālu, kā nostājas pretī citām kultūras izpausmēm, kas skaitās normālas vai normālākas. Tajā visā ir sava daļa smeldzes, savi tusiņi, savi pārdzīvojumi un arī pieredze - gan labā, gan arī ne tik labā, ne tik patīkamā. Es to sajūtu noķēru gan lasot grāmau, gan arī bērnībā, kaut arī pats biju pavisam citā ceļa pusē - metāls man nepatika. Nu labi, 94. es vēl nebiju nostabilizējis savu muzikālo gaumi - bija tikai Labvēlīgais tips vai Spice Girls, jo es esmu nedaudz jaunāks par autoru, taču attiecīgi ap 97. es biju pieslējies elektroniskai mūzikai, kas arī bija sava veida novirziens. Es nebiju skinheds vai matainais, bet es biju platām biksēm un priecājos par labu transiņu. Ticiet man, arī mūs nesaprata nedz pieaugušie, nedz matainie (vismaz mums tā šķita), bet tā bija tāda sava pasaulīte. Laikam jau - joprojām tā pasaulīte ir tāda diezgan šaura un sūdmūzikas fonā pilnīgi pazūd, bet varbūt tas trans kādam škiet sūdmūzika, bet šoreiz stāsts nav tikai par to.
Ļoti daudz tiek minēts tieši alkohols. Viņi vēl normāli pasūca Agdamu, kas mums vairs nebija topā, taču jaunatne nekad bez alkohola nav iztikusi - ir tikai protesta lielums ķermenī. Jelgavas metālistu protests bija tāds, ka viņi iedzēra arī skolas laikā. Arī manā skolā tādi rebeļi bija, tomēr mēs tik ļoti netiecāmies pēc narkotikām, jo bija apgrūtināta to pieejamība - lauki, vai zinies. Narkotikas mums likās tik nepieejamas, ka mēs par tām nedomājām, lai arī blakus tehnikuma kojās bija pilns ar vislatvijas ziedu, kas varēja piegādāt ko vien vēlies. Taču atkal - tā bija tikai tāda sevis meklēšana - izpausmes veids. Bija cilvēki, kas spēja panākt to pašu efektu arī citos veidos. Nez vai kāds no veidiem bija pareizais, taču kaut kā sevi bija jāatrod.
Autors arī skaisti apraksta mūzikas iegūšanas veidus. Kaut ko tādu man ir stāstījis tikai tētis - man muzona vai nu nebija, vai arī tas tika pirkts Daugavpils tirdziņā itkā originālas nezināmas izcelsmes kasetes, bet pieejamība bija daudz labāka kā Jānim. Tas tomēr ir kaut kas īpašs - braukt bez biļestes uz Rīgu, dot cilvēkam tukšu kaseti, pateikt, ko grib tajā dzirdēt, samaksāt naudu un pēc nedēļas braukt pakaļ produktam - mūziku tiešām ir jāmīl, lai to darītu ar tādu regularitāti... Nemaz jau nerunājot par to mūzikas izjušanu, taču es zinu, par ko ir runa. Arī mums mājās bija tāda nezināmas izcelsmes dzeltena kasete - tajā gan nebija metāls un tā bija daudz senāka par 94. gadu - tas bija aizliegtais Edgara Liepiņa koncerts. Tu atceries to dziesmu, kur Liepiņs dziedāja "un pa klusītēm - sūds"? Tā bija mana bērnība, bet, ja tā padomā, tad kaseti tētis atklāti mums iedeva tikai deviņdesmito sākumā.
Viss mainās, visi pieaug... Pazūd vecie draugi, parādās jauni, taču kaut kas no tā laika dvēselītē ir palicis. Man liekas, ka palikusi tā patīkamā bērnības kopības sajūta. Nez, mūsdienās bērniem tā arī ir? Viņi mēdz tā bariņos savākties, lai paklausītos mūziku vai apspriestu kādu citu daiļradi, piemēram filmas? Kaut kā neesmu dzirdējis - laikam jau viņiem ir videokonferences.
Grāmatu tiešām novērtēju ar 9 kokoiem no 10. Desmito man nedaudz bail likt, jo liekas, ka grāmata domāta konrētai paaudzei - tiem, kas savu bērnību un jaunību ir sajutuši uz deviņdesmito gadu fona, bet varbūt es kļūdos. Šķiet, ka katrs no šī garadarba paņem sev kādu gabaliņu un apkabina to ar savu nu jau divdesmit gadus veco pieredzi. Grūti arī kaut ko uzrakstīt tieši par grāmatu, jo manī tā raisīja ļoti interesantas pārdomas. Iesaku!