Aina Liepiņa - Tandēms. Skudru pūžņa un dzīvokļa arhitekti Jānis Rubļevskis (koko) / 06.04.2016. 10:02 / #Grāmatas / 10 komentāri
Reizēm es izlasu kādu biogrāfisku darbu par latviešiem, bet šaubos, ka tā būtu skrējis uz grāmatnīcu pakaļ šai grāmatai, ja vien Zigurds Neimanis nebūtu režisors amatierteātra studijai "Nagla", kurā jau vairāk kā gadu spēlēju arī es.
Vienā no viesizrādēm mums līdzi brauca arī grāmatas autore Aina Liepiņa. Toreiz grāmatu izlasījis vēl nebiju, bet viņa ļoti vēlējās dzirdēt objektīvu kritiku, jo, redz, šī nav pirmā viņas grāmata un par iepriekšējo esot pārmests, ka pārāk daudz aprakstītas aktrises izrādes, tāpēc te mēģināts vairāk par dzīvi. Es neko nevarēju toreiz pateikt, bet tagad vismaz varu izpausties rakstiski (gan jau rakstiņš nonāks arī līdz Ainai).
Sākšu ar to, ka grāmatā ir padaudz informācijas arī par pašu autori, jo autores un galveno varoņu ceļi dzīvē ir gājuši roku rokā - sevišķi jau ar Neimani, kuram vasaras māja (viņš tur bieži ir arī ziemās) ir kaimiņos, tāpēc nevajag samulst, ja autore pastāsta kaut ko nedaudz arī par sevi. Tas, ko viņa par sevi pastāsta arī ir kontekstā un līdz ar to interesanti.
Viena lieta ir pavisam noteikta - ja gribi saprast, kas, kurā vietā un par ko ir rakstīts, tad būs jāiedziļinās. Šajā gadījumā es nepavisam negribu teikt, ka tas ir slikti. Rakstības stils vienkārši ir tāds, ka bieži vien nav paskaidrots, kurš un par kuru no grāmatā iekļautajām personām konkrētajā brīdī izsakās. Tad nu rūpīgi jālasa un jāatcerās gan Zigurda sievas, bērnu un mazbērnu vārdi, gan arī Voldemāra sievas, bērnu un mazbērnu vārdi, nemaz nerunājot par piesaistītajiem mājdzīvniekiem un lokācijas vietām. Protams, ka visas Zigurda zivis nosauktas netika, taču iemīļoti pūkainīši gan. Vārdu sakot, ja nezināsi Šoriņa sievas vārdu, tad var gadīties, ka tavā prāta Zigurda sieva būs dzemdējusi Voldemāra bērnus un otrādi.
Cilvēki saka, ka grāmatā ir par daudz liekās gaļas. Es piekrītu, ka grāmata nesastāv tikai un vienīgi no Neimaņa un Šoriņa jokiem, ka tā varēja būt arī jautrāka, bet dialogi, kas ir pierakstīti, parāda gan autores, gan varoņu apbrīnojamo erudīciju dažādās jomās, kurām autore bieži vien velta attiecīgu teksta blāķīti. Piekrītu arī tam, ka tas blāķītis reizēm ir nedaudz vairāk kā gribētos, bet, vismaz manā gadījumā, šī informācija ir tāda, kuru man pašam gribētos zināt uz līdzenas vietas, bet es, redz, nezinu.
Bet, ja nopietni, tad ne viss ir smieklīgs un ne visam jābūt smieklīgam, taču jautrība un humora izjūta caur grāmatu vijas ļoti raiti. Patīkamākais jau tas, ka lasot, man galvā skanēja pašu aktieru balsis un intonācija.
Man jāatzīst, ka nepiekrītu autorei, ka vairāk par dzīvi, bet mazāk par izrādēm un projektiem. Viņu projekti un izrādes ir tik dziļi iesakņojušās tautā, ka tā vien gribās vairāk dzirdēt par aizkulisēm. Bija jau šis tas no "Dzīvokļa" epizodēm, šis tas par Skudru pūzni, šādas tādas lietas par brīvdabas izrādēm, bet gribējās vairāk. Tur varbūt arī tie joki vairāk nāktu laukā par skatuves dzīvi, par kurioziem un līdzīgi. Ja vēl savu viedokli sniegtu arī aktieru kolēģi un ģimenes locekļi, tad esmu pārliecināts, ka jautrums būtu pārpārēm, jo nevaru iedomāties, ka viņi neizstrādā kādu joku. Piemēram, pirms divām nedēļām biju uz izrādi, kurā spēlēja Šoriņš: kad aktieri beigās paklanījās un gāja prom caur durtiņām, tad Šoriņš tās turēja ciet, lai viens pārītis jaunāku aktieru tik viegli aizkulisēs netiek. Uzreiz sapratu, ka šādi stāsti interesētu daudzus.
Es grāmatu novērtēju ar 8 kokoiem no 10.