Fiksās patiesības par čatošanu (2)
Ievietoja koko Trešdien, 2010.gada 19. maijā, 8:23:10
Plusi:
1) var apdomāt to, ko saki;Mīnusi:
2) Var runāt divi vai vairāki cilvēki vienlaicīgi par vairākām lietām un neviens neapvainojas, ja viņu pārtrauc;
3) Pat, ja otrs cilvēks nav tagad pieejams, visu info viņš var izlasīt arī vēlāk.
1) Cilvēki paliek atkarīgi no tā visa.
Ububu būt vai ububu nebūt? (9)
Ievietoja koko Piektdien, 2010.gada 7. maijā, 14:50:55
Tāds ir jautājums!
Lieta tāda, ka pienācis kārtējais rēķins par ububu.lv domēna izmantošanu, bet iestājas neliela dilemma par tā pagarināšanu, jo Ububu blogā jauni raksti nav parādījušies jau vairāk kā pus gadu :(
Vienu brīdi aizgāja man ciet un es nolēmu to visu uzgrūst Sanim, bet Sanis arī neizturēja ilgi. Ir vēl bildes arhīvos, bet... Bet... Azņemtība sit augstu vilni.
Lūdzu novērtējiet ububu esamības nepieciešamību ŠAJĀ APTAUJĀ. Paldies jau iepriekš!
Ir doma, ka varētu uztaisīt zvēru dārzu, bet tad man vajadzēs palīgus, kas focē savus ķiņķēzus :D
Vectēvs
Ievietoja koko Ceturtdien, 2010.gada 6. maijā, 11:07:02
Cilvēks, kurš meklē vectēvu – Vilis Daudziņš.
Abi mani vectēvi krita. Viens - sarkanarmietis, otrs - leģionārs.Mamma bija nemērā laimīga, kad mēs ar brāli viņai paziņojām vārda dienā, ka dāvinam viņai un visai ģimenei iespēju vienu nedēļas nogali atpūsties garīgi. Dienā, kad visi "talkoja", mēs palīdzējām Latvijai, attīstot tās garīgumu un skatoties lugu "Vectēvs".Es mēģinu saprast – kāpēc?
Atsauksmes ir ļoti dažādas. Es pieturos pie tiem, kas uzskata, ka tik spēcīgu viena cilvēka lugu izveidot ir ļoti grūti. Pamēģiniet paši noturēt skatītāju (un, kā vienmēr, bija pilna zāle) uzmanību trīs stundas no vietas un, pat mans tētis, kas bija sagatavojies gulēt, neaizmiga, ar patiesu interesi klausoties Viļa satikto cilvēku dzīves stāstos.
Nelieli komentāri no manas puses par lugu, tās saturu un visu pārējo:
- Pagrūti būtu skatīties cilvēkiem, kas nezina II pasaules kara vēsturi Latvijā, tāpēc būtu ieteicams pirms skatīšanās tomēr kaut ko palasīt.
- Cepuri nost par Daudziņa prasmi iejusties dažādās ādās un pārmesties starp dažādiem raksturiem un uzskatiem! Kad tev ir jānospēlē trīs dažādu Latvijas novadu iedzīvotājs ar tur raksturīgo dialektu, izteicieniem un izturēšanos, vēl varbūt nebūtu nekas, bet cilvēkam, kas to visu stāsta kontekstā ar sava vectēva pazušanu, jābūt ārkārtīgi grūti pārmesties no sarkanarmiešu aizstāvja uz legionāru atbalstītāju.
- Ļoti dzīvi tika parādītas kaujas ainas. Jāatzīstās, ka tēlojums bija ārkārtīgi labs, bet brīžam bija tā, ka viņš stāstījā tā kā nedaudz ar humoru par to, kā tiek norautas kājas, izšķīst zarnas un līdzīgi. Itkā vienā brīdī tu iesmejies, bet tad apraujies un saproti, ka tas ir traģiski un tikai jau pēc tam visu mūžu nodzīvojis cilvēks uz to varētu skatīties jau vairs kā tikai uz senām atmiņām, kas vairāk nemoka miegā.
- Nosēdēju trīs stundas, klausoties šajos stāstos un mēģinādams izjust visu, ko Vilis stāstīja, bet esmu pārliecināts, ka varētu sēdēt vēl vismaz pāris stundas.
- šito nelasiet, ja negribat spoileri par izrādes beigām Parasti tā nedaru, bet šoreiz kaut kā nevaru nepateikt, ka lugas pēdējie vārdi: "Un tad man piezvanīja no arhīva un pateica... Mēs atradām jūsu vectēvu!" atstāja manī tādu kā tukšumu. Kas notika ar to vectēvu? Noteikti viņš ir miris, bet kā?
Ai, valoda, valodiņa! (17)
Ievietoja koko Trešdien, 2010.gada 5. maijā, 9:07:07
Ja godīgi, tad biju uz pakaļas apollo raksta dēļ "Zinātnieki uzskata, ka atraduši torentu lietotāju izsekošanas veidu". Ne jau nu tur sniegtā informācija mani uztrauc, jo, kamēr zinātnieki cenšas izsekot ļaundarus, tikmēr ļaundari ir divus soļus viņiem priekšā.
Nosēdināja uz zemes mani pavisam kaut kas cits - valoda, kas lietota vienā atkāpē (tāda sajūta, ka tur kāds ļoti aktīvs torrentu lietotājs palabojis):
Autortiesību īpašnieki aktīvi cīnās ar nesankcionētu kontenta izplatīšanu, izmantojot torentus. Provaideriem tiek prasīts bloķēt failu apmaiņas tīklu trafiku, tiesās ir iesniegts tūkstošiem prasību pret torentu trekeru lietotājiem, tāpat no autortiesību pārkāpējiem tiek iekasēti naudas sodi ārpustiesas izlīgumu ietvaros.Pasvītroju aizdomīgos vārdus. Esmu kļūdījies vai man tomēr taisnība, ka latviešiem nav tādu vārdu kā kontents, provaideris, trafiks un trekeris. Zinu arī, ka fails ir notulkots kā datne, bet pie tā pat varētu īpaši nepiesieties...
Tas būtībā ir tāpat kā ar to... Nu kā viņu sauca? Latvijas pagājušā gada labāko žurnālistu, kas strādā LTV1. Ja jau strādā nacionālajā televīzijā, tad varētu vismaz bez akcenta runāt iemācīties (nē nu labi jau, ka vispār runā, bet, ja nejēdz pareizi, tad raksti).
Herberts V. Franke "Kiberpilsēta Dienvidi"
Ievietoja koko Piektdien, 2010.gada 26. martā, 10:47:19
Bija man dāvanu karte pagadījusies olimpijā (mammas, bet iepirkos es) un, protams, nekur citur, kā grāmatnīcā, šo naudu netērēju. Prikola pēc iepirktu sērijā Vēja suņa romāns izdotu grāmatu Kiberpilsēta Dienvidi. Pirku tikai tāpēc, ka patīk zinātniskā fantastika un apraksts par autoru liecināja, ka viņam ir pietiekami plašas zināšanas, lai uzrakstītu labu šajā žanrā ietilpstošu darbu.
Grāmata jau no paša sākumā iemet tevi tuvējā futūristiskajā nākotnē, kur cilvēki norēķinās ar interdolāriem, sarunājas beiziginglišā un dzer ūdeni, kam piemaisītas apreibinošas vielas. Cilvēki atpūšās virtuālā vidē, ķerot mega kaifu un atstājot tur visus savus iekrājumus. Tajā pašā laikā "kaut kur" tiek audzēta klonu armija, lai atbrīvotu sen atņemtu pilsētu (to pašu Kiberpilsētu), tomēr ideja nav tikai atņemt, bet noslaucīt pilnībā un vēlāk izbūvēt no jauna.
Lidojošas laivas mijas ar pilnpiedziņas džipiem, lāzerieroči mijas ar parastiem ieročiem, prāts mijas ar neprātu...
Grāmatas galvenā varone - jauna sieviete (tā ap divdesmit), kas izšķīrusies no drauga un atlaidusi uz Kiberpilsētu izklaidēties (trahtibidoksi)... Pastarpus nebūtu arī slikti pameklēt, kas noticis ar viņas tēvu, kas kara laikā tieši šeit ir pazudis.
Pati pilsēta ir tuksnesī un, protams, te lielākā problēma ir ūdens, kuru jaunās sievietes Maidas tēvs itkā tomēr kara priekšvakarā ir atradis. Protams, par ūdeni var nogalināt, bet Maidai kaut kā par daudz visu laiku veicas :D
Tajā pašā laikā kaut kur (neteikšu kur tieši, lai nespoilotu lasīšanu) tusē armija, kurai karu ir jāatriebj. Gorijs ir viens no otrā līmeņa vadītājiem, kam būs jākomandē savas karavīru vienības. Viņš nav klons, bet vēl paglābts bērna gados no nāves, taču tiek pičkāts ar zālītēm, lai neko neatcerētos, tomēr nekad jau nav tā, ka apziņa neizspēlētu citiem nepatīkamus jokus.
Pirmā grāmatas puse aizskrēja manī kā pirmais vēsais alus kauss pēc tāda pamatīga divstundu skrējiena pa futbola laukumu. Tiešām riju vārdus kā francūži rij vardes. Ievilka sevī, jo bija tik daudz foršu jaunu izdomājumu un smieklīgu nosaukumu, ka pat apjuku. Bet jāsaka, ka autors pārcentās ar sākumu un beigās spriedze izlīdzinājās. No grāmatas pēdējām lappusēm vispār gaidīju daudz vairāk, bet es jau neesmu autors - es tik lasītājs.
Kopumā grāmatai varētu iedot kādus 6 līdz 7 kokojus (pamatā tikai par pirmo pusi).
P.S. Jo vairāk lasu, jo kritiskāks palieku.
P.P.S. Pēc grāmatas sapratu, ka nākotnē būs tikai normāli vienu dienu gulēt ar vienu, bet otru dienu jau ar citu (ja tā, protams, nav Arābija) (un tas, par sievietēm runājot). Kā ir mūsdienās? Pritī mač ze seim, ne?